Visskaistākajā oktobra sestdienā Ugāles vidusskolas
sestklasnieki sāka ceļu uz Turaidu. Labs garastāvoklis, cerības uz interesantu dienu un jauniem piedzīvojumiem ir kā solījums, ka diena būs izdevusies. Mums liekas, ka mūs sagaidīja smaidīgākā, gudrākā un laipnākā gide. Vispirms – vērīgi klausījāmies un skatījāmies. Mūs interesēja viss!

	Dzintras Hartmanes foto

Rožu siedam puteklīšus;
Es aizmirsu ļaunu vārdu
Labu vārdu dzirdēdama.
(latviešu tautas dziesma)
   Vai jūs zināt skumjo leģendu par skaisto Maiju? Mēs klausījāmies un dzīvojām līdzi viņas pārdzīvojumiem.
Vai jūs zināt cik skulptūru ir Dainu kalnā? Divdesmit sešas! Kura jums patīk vislabāk? Mums visiespaidīgākā likās skulptūra “Dziesmas tēvs” – kas veltīta tiem, kas tautas dziesma teica, saglabāja un tālāk nodeva. Mēs arī izmantojam tautas dziesmas gan stundās, gan dažādos pasākumos. Dziedam un deklamējam. Katram latvietim esot sava tautas dziesma. Mums vēl ir laiks izvēlēties katram savējo.
   Saulainā dienā pamatīgāk gribas apskatīt skulptūru “Neguli, saulīte, ābeļu dārzā”. Saulītei, tāpat kā cilvēkiem, nav laika atpūsties un sēdēt mierā. Mūžīga kustība, darbīgums un nemitīga mainība piemīt Saulei tāpat kā cilvēkiem. Mūsu audzinātāja arī ir ļoti darbīga no rīta līdz vēlai pēcpusdienai. Vai mēs esam? Dažreiz jā un dažreiz nē…
   Orientēšanās spēle dažiem padevās vieglāk, citiem – grūtāk. Vajadzēja atrast dažādus objektus, kurus pirms tam bijām apskatījuši, vajadzēja atbildēt uz jautājumiem (pilnīgi visi labi bija ielāgojuši teiksmas galveno varoņu vārdus – Maija, Viktors, Jakubovskis), bet – “Kāds koks aug uz Turaidas Maijas kapa?” Dodam trīs variantus – ozols, liepa, pīlādzis. Mēs atbildē kļūdījāmies. Visi. Tagad mēs visi zinām pareizo atbildi. Protams, ka visi cerēja būt pirmie, bet uzvarēja tie, kas visvērīgāk klausījās gides stāstā un čakli rosījās.
   Skatu torni vēlējāmies kāpt visi. Cik tālu var redzēt! Kādi krāsaini saulaini koki visapkārt! Mēs bijām priecīgi un saule – spīdēja, vizēja, mirdzēja, rotaļājās…
Lielākā daļa no klases nekad nebija bijusi Baltijas lielākajā alā – Gūtmaņa alā. “Kādā veidā tapuši tie iegravējumi alu sienās? Kā var tikt tik augstu?” – mēs brīnīdamies vaicājam audzinātājai. Uzzinājām, ka senlaikos, Gūtmaņa alā dzīvojis kāds ļoti gudrs vīrs, kas pratis palīdzēt cilvēkiem tos dziedinot.
   Bobsleja trasi mēs ļoti labi pazīstam no televīzijas pārraidēm. Bet būt klātbūtnē tur, kur ar skeletonu, kamaniņām, bosleju braukuši mūsu izcilie sportisti, ir pavisam kaut kas cits! Mūsu audzinātāja pastāstīja, ka tikai nedaudzas trases pasaulē pieejamas gan sportistiem, gan apmeklētājiem.
   Mājupceļā mūs atkal pavadīja Saule. Rietoša saule. Dienā piedzīvotais vēl jāizstāsta mājiniekiem! Visu nemaz nevar izstāstīt! Bija silti, interesanti, aizraujoši, lieliski…