Cieņa, bijība, pateicība un godbijība – pirmie vārdi, kas nāk prātā,apmeklējot vēsturiskas piemiņas vietas. Par to, ka kāds bija drosmīgs un pašaizliedzīgs, godīgs un tālredzīgs, cīnoties par Latvijas brīvību un glābjot vērtības, ko citi tiecās iznīcināt.

	Luīzes Daņiļēvičas foto

Brīvu, gaišu, patstāvīgu,
Tādu, kādu dvēs`lēs nesam
Kad par viņu mirt mēs gājām!”
/Rainis/
   Spilgts piemērs ir Lestenes baznīca, kuru izpostīja 2. Pasaules karš un vēlākie pēckara gadi. Apbrīnojama ir Lestenes skolas direktores drosme, kad viņa, kopā ar bērniem, glāba no iznīcināšanas brīnišķīgos baznīcas kokgriezumus. Baznīcas ērģeles tikušas pilnībā iznīcinātas. Mēs ar lepnumu klausījāmies, ka Lestenes ērģeļmeistars bijis tas pats, kas izgatavojis mūsu, Ugāles luterāņu baznīcas ērģeles. Pašreiz Lestenē skan mazais pozitīvs, kurš izgatavots Ugālē 1996. gadā Jāņa Kalniņa vadībā.
     Una – “Man ļoti patīk māksla. Tāpēc ar lielu interesi vēroju baroka kokgriezumus un to zili sudrabaino krāsojumu Lestenes baznīcā. Gide stāstīja par to, kādu postu baznīcai nodarījis otrais Pasaules karš un vēlākie pēckara gadi. Man arī ļoti patika akustika baznīcā.”
   Lestenes Brāļu kapos apglabāti karavīri, kuri 2. Pasaules kara laikā krituši latviešu leģionāru rindās. Uz kapu plāksnēm iegravēti aptuveni 11 000 kritušo leģionāru vārdu.
Brāļu kapu centrālais tēls “Dzimtene – Māte – Latvija” (veidojusi tēlniece Arta Dumpe). Atveidotais tēls pauž dziļas skumjas par kritušajiem karavīriem, par latviešu tautas skumjām zaudēto dzīvību dēļ.
   Par Latvijas brīvību kritušie dažkārt bija tikai mazliet vecāki par mums. Iedomājāmies, ka katram kritušajam bija vecāki, māsas, brāļi, kas cerēja sagaidīt savējo mājās, bet tā arī nesagaidīja nekad. Skaudri. Mūsu skolotājas Intas mātes brāļa uzvārds arī ir starp kritušajiem.
   Kurzemes cietokšņa muzejs darbojas jau divdesmit divus gadus. Sarūpētā ekspozīcija ir augstu novērtēta, jo 2008. gadā muzejs iekļauts Eiropas kultūras mantojuma saraksta sadaļā “Neparastais kultūras mantojums”. Ļoti cienījami, ka muzeja eksponātus palēnām sarūpējuši vietējie iedzīvotāji entuziasta Ilgvara Buča vadībā.
   Ar interesi apskatījām kādreizējo kara tehniku – tankus, automašīnas un lidmašīnu. Muzeja vadītājs teica, ka ļoti vēlētos, lai pietiktu līdzekļu angāra būvniecībai, lai tehnika stāvētu zem jumta.
   Loreta: “Es domāju par to, cik labi būtu, ja pasaulē nekad nebūtu izgudroti ieroči. Kurzemes muzeja gids mums stāstīja, ka vēl tagad, tik daudz gadu pēc kara, var atrast sprāgstvielas. Gids arī stingri piekodināja, ka jāatceras: sprāgstvielas ir ļoti bīstamas un, tās atrodot, jāzvana policijai.”
   Adelīna – “Esmu pārsteigta, ka Latvijā ir tik pašaizliedzīgi cilvēki, kas, neskatoties uz iespējamām represijām, spēja izrādīt varonību un pretoties pavēlēm. Arī mūsdienās cilvēki turpina būt savas dzimtās vietas aktīvi patrioti – veido muzejus, sadarbojas cits ar citu, tā radot leģendas. Es lepojos, ka mūsu pagastā ir speciālisti, kas palīdz atjaunot ērģeles citos Latvijas pagastos.”
   Raimonds: “Labas un pozitīvas lietas līdzīgi notiek daudzviet Latvijā. Apmeklējām Kurzemes cietokšņa muzeju, kuru iekārtojuši vietējie iedzīvotāji. Līdzīgi ir mūsu pagastā. Rubeņa bataljona cīnītāju piemiņas muzejs,  Meža muzejs un Aptiekas muzejs arī vietējo iedzīvotāju iniciatīvas un aktīvas darbības rezultāts. Tas ir kā piemērs mums, lai būtu aktīvi un atbildīgi.”
   Pārbraucienu laikā vērojām garām slīdošās ainavas. Skaistas, mierīgas. Pierastas. Nav satraukuma, nav kara. Šodien bija tā reize, kad ļoti tuvu bijām piegājuši klāt citai realitātei. Jāprot novērtēt to, ka mēs dzīvojam miera laikā.