Ventspils novads

 

E-pakalpojumi

e-pakalpojumi
VPVKAC VARAM 150x150px VSAA
E-veseliba
 

Vēstures liecinieki Ugālē

 Ugāles muiža, tās īpašnieki. Ugāles baznīca Kurzemē un tās cēlāji.

  y

Viens no Ziemeļkurzemes skaistākajiem miestiņiem – Ugāle – ir sens kuršu apdzīvots pilsnovads, kurš pēc vienošanās ar vietējām ciltīm jau 1253. gadā iedalīts Kurzemes bīskapam. Pēc netiešām norādēm uz baznīcas esamību, jau viduslaikos te atradusies neliela koka kapella. Reformācijas un Teitoņu ordeņa sabrukuma gaitā trīs atsevišķos zemes gabalos sadalīto katolisko Kurzemes bīskapiju tās pēdējais bīskaps Johans fon Minhauzens (Muenchhausen) pārdeva Dānijas karalim Fridriham II. Tā dēvētajā Piltenes apgabalā viņš izdalīja Zlēku

un Laidzes muižas, kurās ietilpa arī  Ugāle, un 1561. gadā piešķīra īpašumā Ulriham Bēram – Sāremas bīskapijas pārvaldnieka Dītriha Bēra dēlam. Par patstāvīgu muižu Ugāle izveidota 17. gadsimtā, Ulriha Bēra (1608.-1667.) laikā atdalot to no Laidzes muižas. Tad arī ierīkota saimniecība un vienlaikus ar kungu namu uz Āzenes lopu muižas pusi no koka uzcelta arī jauna koka baznīca.

Pēc pēdējā Ēdolē dzimušā fon Bēru dzimtas pārstāvja Ulriha fon Bēra (dz. 1923.g.) sniegtajām ziņām, ap 1860. gadu vecais kungu nams nojaukts un jau drīz- 1870. gadā dzimtas rokās bijis projekts jaunas, reprezentatīvas pils būvei. Taču tās būve dažādu apstākļu dēļ nav uzsākta. Fon Bēru dzimtas atzara dzīvei Ugālē tika  piemērotas divas taisnā leņķī savienotas muižas ansambļa ēkas, kas pēc pārbūves kļuva par pieklājīgu mājokli ar 17 istabām. Ar nelielām izmaiņām šī muižas dzīvojamā ēka ir saglabājusies līdz mūsdienām.

Lai gan viduslaikos Kurzemes bīskapija bija pilnīgi patstāvīga feodāla valstiņa, ar Kurzemes hercogistes izveidošanos 1561. sākās centieni pievienot agrākos bīskapa valdījumus hercoga zemēm. Tie nepalika bez sekām un kopš 16. gadsimta trešā ceturkšņa Kurzemes hercogistē par vienīgo un valdošo konfesiju tika apstiprināts luterānisms. Jau pirmais hercogs Gothards Ketlers 1567. gadā rosināja muižu īpašniekus celt savos īpašumos jaunus dievnamus un drīz visā hercogistē sākās liela rosība. Nepilnos simt gados Kurzemes luterāņu draudzes ieguva gandrīz 70 jaunas baznīcas un vairākās vietās veco, pussabrukušo koka dievnamu vietā muižu īpašnieki uzcēla staltas mūra baznīcas.

Ugāles baznīcas cēlājs ir toreizējais muižas īpašnieks Johans Bērs (1661.-1707.), pēc kura iniciatīvas jau 1693. gadā sākās priekšdarbi vērienīga mūra dievnama būvei. Baznīcas celtniecība sākās 1694. un tika pabeigta 1697. gadā. Pēc fon Bēru dzimtas arhīvā atrastajām ziņām var secināt, ka baznīcas tapšanā ievērojama loma bijusi  celtniecības vadītājam Joahimam Šeinekam.

Viņš ir radījis Kurzemes baroka dievnamiem raksturīgu vientelpas būvi, kurā plaša draudzes telpa ir vienmērīgi sapludināta kopā ar trapecveida altārdaļu. Namdara pienākumus uzņēmies galdnieks Heinrihsens. Draudzes telpu sedz mūrēta mucas velve, kas nodrošina lielisku akustiku un rada iespaidīgas, plašas un gaišas zāles iespaidu. Griestu velves jo īpaši greznas dara apmetumā atdarinātās diagonālribas. Iekļūt baznīcā iespējams ejot cauri triumfa arkai līdzīgai durvju ailai dievnama rietumu gala sienai piebūvēta torņa korpusa pamatā. Torņa sānos atsevišķa ieeja un kāpņu tornis ved pie ērģelēm un zvana. Līdzenajā Ugāles ainavā baznīcu pa lielu gabalu pamanāmu dara tās augstā torņa smaile un stāvais divslīpņu jumts ar sarkanu dakstiņu klājumu. Baznīcas ziemeļu puses sienai piebūvētā nelielā sakristeja ar vējtveri nodrošina mācītājam ērtu telpu ļaužu pieņemšanai.   

Vienlaikus ar  baznīcas celtniecību muižu īpašnieku pienākums bija radīt ekonomisko bāzi mācītāju algošanai

 
 
y

darbam savās raudzēs, kas bieži bija divvalodīgas. Mācītāja pienākumos ietilpa apkalpot muižnieka dzimtu un tās locekļiem nodrošināt garīgo aprūpi vācu valodā. Savukārt dievkalpojumi un sakramenti zemniekiem tika nodrošināti latviešu valodā. Tādēļ muižnieki bija ieinteresēti piesaistīt savās draudzēs pastāvīgam darbam izglītotus dvēseļu ganus. Viņu atalgošanai tika radītas ievērojamas saimnieciskas vienības – mācītājmuižas, kas nodrošināja šim sabiedriskajam slānim pienācīgus ienākumus un pašus mācītājus uz vairākām paaudzēm piesaistīja dvēseļu kopšanas darbam muižu draudzēs. Ugāles mācītājmuiža atrodas apmēram 2 kilometrus uz dienvidaustrumiem no baznīcas un tā ir bijusi 106 ha liela. Mācītājmuižas ienākumus vēl palielināja tai piešķirtās trīs zemnieku saimniecības ar kopējo apstrādājamo platību 250 ha. Pati ēka ir skaista 18. gadsimtā celta vienstāvu ķieģeļu garenbūve ar Kurzemei raksturīgajiem pusšļauptiem gala zelmiņiem un 19. gadsimta beigās piebūvētu lieveni. Apjomīgs manteļskurstenis muižas iekšienē liecina par arhaisku telpu plānu un vaļēja pavarda esamību dūmainajā virtuvē. Bet plašās istabas ar dēļu grīdu un gaišiem logiem radīja mācītāja sociālajam statusam atbilstošu dzīves komfortu. 

Baznīcas interjers

Altāris

Dievnama plašā iekštelpa ir vienmērīgi piepildīta ar vienā laikā tapušiem iekārtas priekšmetiem: altāri, kanceli, patronāta un draudzes soliem, ērģelēm. Tomēr katrai no šīm sastāvdaļām ir sava konstruktīvā uzbūve, forma un rotājums, savs mākslinieks. Kokā grieztais altāris, kancele un patronāta sols ir viena meistara rokas darināti. To gatavošana pabeigta vienā laikā ar baznīcas celtniecību – 1697. gadā. Uzmanīgs vērotājs altāra retablā varētu saskatīt proporciju un formas līdzību ar Rīgas Sv. Pētera baznīcas portāliem, kurus akmenī kalis tēlnieks Johans Daniels Šauss ar palīgiem. Tā pati uz draudzes pusi izvirzītā podestūra, kolonnu balstīts antablements ar liektas formas frontonu, sarežģīta rakursa skulptūrām sānu nišās kas Sv. Pētera baznīcas portāliem vai arī 1902. gadā nojauktajam Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas altārim. Ugāles altāra retablu vainago divu kolonnu pāru balstīta otrā stāva izbūve, ko pārsedz divu spirāles formas volūtu veidots frontons un Kristus augšāmcelšanās skulptūra virsotnē.

Melnā pamatkrāsā krāsoto altāri par svinīgu svētku un muižniecības dievkalpojumu krāšņumam atbilstošu veidojumu dara lielais zeltīto kolonnu un akanta ornamentu īpatsvars, kā arī krāsoto un zeltīto skulptūru iestarpinājums klasiski arhitektoniskās uzbūves konstrukcijā. Kā norāde uz laicīgās varas patronātu baznīcā uztverams palu zaru ietvertais kronis pirmo stāvu vainagojošajā frontonā. Savukārt vizuālu vieglumu otrā stāva konstrukcijā rada ovālais izgriezums, kurā iestiprināts staru vainags jeb glorija ar Svētā gara simbolu – balodi – centrā.

Īpaša uzmanība veltāma altāra retabla skulpturālajam rotājumam. Tā simboliskais centrs veltīts Dieva dēla moku pilnajai nāvei pie krusta, kurā kā traģiskā pārdzīvojuma liecinieki piedalās Kristus māte un evanģēlists Jānis. Šo centru kokgriezējs J.D.Šauss veidojis kā triumfa arkas vidusdaļu, kuras augšpusē iestiprināts krusts ar monumentalizētu Kristus skulptūru. Pie mirušā Kristus kājām kreisajā pusē ar sāpēs sažņaugtām rokām attēlota Marija – Kristus māte. Pa labi no krusta – ar mirušā skolotāja ķermenim pievērstu skatu novietota  evanģēlista Jāņa tēls. Lai kāpinātu baroka stila konstrukcijas dinamiku, tēlnieks un kokgriezējs J.D. Šauss ir meistarīgi risinājis retabla pirmā stāva uzbūvi, un, izvirzot uz priekšu divas kolonnas, pa kreisi un pa labi no krucifiksa grupas izveidojis divas ar gliemežnīcas ornamentu rotātas nišas.

Lai emocionāli uzsvērtu ciešanu tēmu, Pestītāja moku pilnā ceļa atgādnei retabla sānu nišās ievietotas divas kailā, šaustītā un zaimotā Kristus skulptūras. Tajās Kristus attēlots ar atlētisku augumu, kura galvenais ekspresijas līdzeklis ir stāja, galvas pagrieziens sāņus un daiļrunīgi žesti. Ķermeņa atveidojums koka skulptūrās jau pēc gludās virsmas apstrādes atgādina darbu akmenī, bet gaišpelēkais krāsojums vēl vairāk pastiprina līdzību ar marmoru. Retabla pirmā stāva antablementa stūros redzam vēl divas pilnā apģērbā attēlotas, domājams, Kristus skulptūras – viena ar krustu rokās kā Golgātas ceļu ejot un otra ar draudzei vērstu skatu un līdzcietības žestā uz priekšu pastieptām rokām. Virs altāra otrā stāva antablementa redzamas divu guļošu eņģeļu skulptūras ar palmu zariem rokās, bet pašā retabla virsotnē starp šīm skulptūrām novietots triumfējoša Lieldienas rītā augšamcēlušās Kristus tēls.

Kancele

Luteriskajā dievkalpojumā vienlīdz nozīmīga vieta ir gan liturģijai, kura tiek vadīta no altāra, gan Dieva vārdiem, kas tiek sludināti no kanceles. Šādā nolūkā pie baznīcas ziemeļu sienas draudzes telpas kreisajā pusē izveidots  vairāku sarežģītas konstrukcijas iekārtas priekšmetu ansamblis. Vistuvāk pirmajām solu rindām paceļas monumentāla kancele, kuras daudzskaldņu podiju balsta kokā griezts un zeltīts Mozus tēls. Mozus tur savās rokās divas tāfeles ar baušļu numuriem, kā tradicionāli mākslā tiek attēloti tā dēvētie bauslības galdiņi. Saskaņā ar luteriešu uzskatiem Vecā derība tiek vērtēta tikai kā pasaules radīšanas un jūdu tautas vēstures liecība, bet Jaunā derība tiek uzskatīta par īstā un patiesā Dieva dzīves un darbu dokumentu. Šis salīdzinājums ir arī kanceles mākslinieciskās koncepcijas pamatā.

Mozus kā Vecās derības pravietis un likumu zinātājs uz savas galvas tur konstrukciju ar Kristus mācekļu skulpturālajiem atveidiem. Sarežģītos rakursos attēlotās nelielās apustuļu skulptūriņas ir meistarīgi koktēlniecības paraugi. Katrā kanceles uzejas margas un sānu sienu pildiņā starp vītām kolonnām ievietota pa vienai skulptūrai bagātīgi drapētā antikizēta fasona tērpā. Kanceles apakšējo malu papildina kokgriezuma konsoles ar eņģeļu galviņām un plastiskām akantu lapām. Virs mācītāja galvas paceļas masīvs kanceles jumts, kuram ir arī skaņas reflektora un atbalss slāpēšanas funkcija. Akantu lapu vainagā ieskautais baloža tēls zem kanceles jumta atgādina par pastāvīgo Svētā Gara klātbūtni draudzē un ikvienā mācītāja teiktajā vārdā. Savukārt kanceles jumtu veido palmas lapām līdzīgu akanta lapu piramīda, kuras virsotnē, sēdot uz zili krāsotu mākoņu gubas, kokgriezumā darināta Dieva Tēva – Pasaules radītāja skulptūra. Lai nebūtu nekādu šaubu par skulptūras ikonogrāfisko piederību, tēlnieks to attēlojis ar svētīšanas žestā paceltu labo roku, kreisajā turot zili krāsotu lodi – Kosmosa un vienlaikus Zemes simbolu. Latvijas mākslā ar J.D. Šaua rokrakstu var sastapties vēl arī Dikļu kancelē.

Tai gan ir līdz apaļai toskāniskai kolonnai vienkāršots podija balsts un arī pildiņus atdalošās kolonnas ir virpotas apaļas. Taču apustuļu skulptūru dinamiskajās pozās un konsoļu kokgriezumos, nešaubīgi var pazīt Rīgas tēlniecības skolas darinājumu.

Kanceles uzeja sākas ar monumentālu portālu, kurš, pavērsts ar fasādi pret draudzes telpu, padara mācītāja ienākšanu dievnamā īpaši svinīgu un triumfējošu. Poprtāla konstrukcija sastāv no divām korintiskām kolonnām, kuras balsta trīsstūra frontonu ar pārrāvumu vidū, kurā kādreiz ir atradusies ligzdā sēdoša pelikāna skulptūra – kristīgās cilvēkmīlestības un pašaizliedzības simbols. Frontona abās malās kā krāšņi ziedi piestiprināti kokā griezti un zeltīti granātāboli – simbols nemitīgi pieaugošai kristiešu draudzei un Dieva vārda auglīgajam spēkam, kas līdzīgi sēklai krīt kristīgas draudzes sirdīs.

Patronāta sols

Aiz portāla kā horizontāli izstiepta loža atrodas patronāta sols. Tā altārim pavērsto priekšsienu papildina trīs Kristus mācekļu skulptūras, kurām nepietika vietas kanceles pildiņos. Vaļējo logu, kas ļauj patronāta solā sēdošajiem muižniecības pārstāvjiem lūkoties uz altāra zonā un draudzes telpā notiekošo, krūšu augstumā norobežo profilēta dzega un virs galvas – ar akanta lapu joslu rotāta jumta malas frīze. Jumtu balsta divas slaidu proporciju kariatīdas – Latvijas baroka mākslā reti sastopams klasiskā mantojuma tēls.

Epitāfija mācītājam Francim Joahimam Simonim.

Johannes Simonis
Mustae Filius
Mysterys ac Symmystis Dicatus
Maximae Spei indolis Optimae
Bellus Hercle Puer
O mea Bellis
Generosissimis qui Erat Amabilis
Unicuique Affabilis
Ac Ad Studia Habilis
Morti Ast in Exorabilis
Cupidus Aptus Bibendis Fontibus Aonidum
Comis Semper
Serius Saepius
Austerus Nunquam
Natus Aera Christi MDCCI Mense Maio
Renatus Mense Eodem Die Mercur / Ante Fest Pentec
Denatus Proh Dolor Anno Saluatoris MDCCX
Mense Octobr Die Solis
Sileamne Jam An Eloquar
Heu Me Miserum
Lues Eheu Pestifera Absorbuit Ipsum
Antharax Ohe Malignum
Submersit Filiolum
In Ipso Flore Amolitur Florem Bellissimum
Atra Sane Parenti Dies
Ast Clarior Gnato
Dominus in Excelsis Ad Excelsa Vocat
Johannem
Ipsa Die Dominica
Aurora Vix Illuxit
Dum per Viam Leti
Tenerrimi Simonis Animam
Ad Autohtones Collicos Duxit Fatale Lethum
O Nuntium Nunquam Loetum
Abi Mi Fili
A Patre ad Patrem
Te tenet Aula Nitens Nos Lacrymosa Dies
Mortalis Ecce Johannes
Immortalitas tibi Parta
Nec Ulla Gaudiis Tuis Intercessura Aegritudo
Vade Juvenis Optime Vade   
I Loca Ubi Nec in Aeternum Senesces
Colonaria Commutasti Cum Coelicolis
Gratulor tibi in Dolore
Doleo ex Amore
Sileo Prae Angore
Tu vero Exoptatisime Vale Vale
Dominare Astris
Cohortem Sanctorum Saluta
Meque Breviter Expecta
                                    ***
Mnemonica Haec Moestissima
            Moestissimus Posuit…

 

Virs kanceles uzejas pie baznīcas ziemeļu sienas atrodas kokā griezta epitāfija, kādas 17.-18. gadsimtā bieži novietoja pie dievnamu sienām gan draudzes locekļu un mācītāju, gan labdaru piemiņai. Līdz mūsu dienām nonākusī epitāfija Ugāles mācītājam Francim Joahimam Simonim, kurš draudzē darbojies no 1699. līdz 1711. gadam, saglabājusies tikai daļēji. Bojā gājuši kokā grieztu akantu spirāļu fragmenti abos sānos, medaljons ar memoriālo tekstu epitāfijas apakšā un lauru vainagā ieskauts mācītāja portrets kompozīcijas augšdaļā. Toties nebojāts ir sagābājies interesants literārs dokuments – liela izmēra medaljons ar latīņu valodā sacerētu memoriālu veltījumu 1710. gadā Lielajā mērī mirušajam mazgadīgajam mācītāja dēlam Johannesam Simonim. Epitāfijas teksts ir emocionāla raudu dziesma, kuru tēvs velta savam dēlam. No retorikas un poētikas viedokļa epitāfijas teksts ir ārkārtīgi savdabīgs valodas kultūras piemineklis, kurā tēva un dēla dialogi atgādina no antīkās literatūras aizgūto stilistisko paņēmienu – dzīvo un mirušo vai dvēseļu sarunas. Epitāfija atklāj baroka kultūras tradīciju – bagātīgi piepildīt literāro tekstu ar krāšņiem salīdzinājumiem un metaforām, gan paradumu rotāt teksta laukumu ar kaligrāfiskām vinjetēm.

Ērģeles

 Ugāles baznīcas interjerā ērģeles ir viens no oriģinālākajiem un vērtīgākajiem inventāra priekšmetiem. Instruments atrodas četru koka kolonnu balstītā balkonā virs ieejas baznīcā un aizņem visu draudzes telpas gala sienu. Neparasts ir ērģeļu izskats. Ne vienu, ne arī otru iekārtas priekšmetu nav skārusi krāsotāja ota un katrs baznīcas apmeklētājs var apbrīnot no iedzeltena liepas koka izgatavoto balkonu un instrumenta fasādi. Lielais mēris 1710.-1711. gadā aizrāva nebūtībā lielāko daļu Kurzemes iedzīvotāju – gan mākslinieku, gan vienkāršo cilvēku un uz vairākiem gadu desmitiem hercogistes saimnieciskajā dzīvē iestājās apsīkums. Ērģeles palika nenokrāsotas un tā šī instrumenta kokgriezumi mūsdienās kalpo par unikālu paraugu galdnieka un kokgriezēja darba tehnikas un meistarības izziņai.

Twitter24facebook33
Laiks Ventspils:

TŪRISMS

Notikumu Kalendārs

Novembris 2017
P O T C Pk S Sv
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3