Grāmata ”Ances teikas”

 tapusi 2008.g. ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Ances pagasta padomes finansējumu.

 

1935.gadā Ances pamatskolas pārzinis Artūrs Siktars aicināja mazpulcēnus pierakstīt no vecākiem un vecvecākiem dzirdētās teikas un nostāstus. Aicinājums guva necerētu atsaucību. Izrādījās, teikām par Svētliepu, Asinsvalku, Naudas akmeni un citiem objektiem ir neskaitāmas variācijas. Skolēnu savāktos stāstus apkopoja un iesēja izdevumā ,,Ances teikas „. Par paveikto darbu skola saņēma pateicību no Valsts Folkloras krātuves. Teiku grāmata nav atstājusi vienaldzīgu arī rakstnieci Dagniju Zigmonti. Krājumā ,,Gausīgais nazis” rakstnieces literārajos darbos varam atpazīt savu teiku motīvus gan par Mežgalu govīm, gan par klibo skolmeistaru Bahu un citiem...

Folkloras Krātuvē glabājas arī daudz agrāk pierakstītas Ances puses teikas, ko veicis Ansis Lerhs- Puškaitis. Šajā izdevumā apkopotas gan skolēnu vāktās teikas, gan Lerha- Puškaiša pierakstītās.

                          ANCES TEIKAS ( fragments )

  Uzrakstījuši Ances sešklasīgās pamatskolas skolnieki 1935.- 36.m.g.

I daļa

Dažādas vietas, cilvēki un notikumi Ances pagastā

6. Ances stiprais vīrs

Reiz Ancē dzīvojis kāds stiprs vīrs, bet drusku muļķis. Viņš kādu dienu aizgājis uz Ventspili pie kāda siļķu tirgotāja, kur dabūjis darbu.

Tirgotājs tukšās siļķu mucas izdalījis strādniekiem. Stiprais vīrs priekš sevis atvēlis pilnu mucu. Vakarā viņš siļķas nesis uz māju.

7. Kā „Dīcmaņu” māja cēlusies

„Dīcmaņu” māju esot uzmetis igaunis. Tur esot bijis mežs. Viņš ar savu sievu mežu izpostījis un uzcēlis ēkas.

Igaunim bijuši arī bērni un sieva igauniete. Viņš mājas atdevis savam dēlam, bet dēls savai meitai. Igauņu dēla dēls nācis uz Anci tagadējā Ances kunga tēvam klaušās. Zeme, kur igaunis dzīvojis, bijusi viņa privātīpašums. Šī zeme nākusi paaudžu paaudzēm līdz, tagad māja ir sadalīta piecās daļās.

13. Kāršu runcis

18. Kā velnam Ancē acis radušās

Senāk velnam acis nav bijušas. Viņš nezinājis, kur acis var dabūt. Viņš izstaigājis visu Anci, acis meklēdams, bet, kad nav varējis atrast acis, tad nav varējis atrast. Bet tad, par laimi, reiz kāds vīrs nācis no Dundagas uz Anci.

Bijis Jaungada vakars. Vīram bijis ļoti auksti. Viņam kabatā bijuši sērkociņi un svins. Viņš sakūris uguni un sildījies. Viņš atcerējies arī, ka ir Jaungada vakars un ka tad mēdz no svina kaut ko izliet. Viņš izvilcis svinu no kabatas un sācis to kausēt. Kausēdams viņš stipri sadedzinājis rokas un no sāpēm iesaucies: „Kaut tevi velns parautu!”

Tūlīt atskrējis velns un prasījis, ko viņš no šā gribot. Vīrs atbildējis, lai izārstējot viņa rokas. Velns sacījis, lai papriekšu ielejot viņam acis. Vīrs sacījis, lai velns papriekšu piesienoties pie celma, citādāk viņš neprotot acis ieliet.

Velns bijis ar mieru un piesējies pie tuvējā celma. Tiklīdz vīrs ielējis svinu velnam acīs, tas no sāpēm lēcis un ar visu celmu aizskrējis projām. Tā radušās velna acis.

45. Kā Svētliepa dabūjusi savu nosaukumu

Kad Angeru pils tika izpostīta, sakši gribējuši karot ar anceniekiem. Tad ancenieki gājuši pie tagadējās Svētliepas un tur lūguši, lai karš neatnāktu līdz Ancei. Viņi nomizojuši liepas zaru, metuši upē un teikuši, ka sakši neatnākšot, ja liepas nomizotais zars peldēšot pret straumi.

Sakši atnākuši līdz Asinsvalkam un paši sakāvušies. Liepu ancenieki nosauca par Svētliepu tādēļ, ka tur viņi lūguši Dievu.

80. Naudas lāde

Pie Tiltkalna upē ir Naudas lāde. Ja grib to ārā dabūt, tad vajag iet naktī pulksten divpadsmitos ar divpadsmit melniem zirgiem un ar lūku uzjūgu.

Ja teicot, ka naudu vajagot priekš nabagiem, tad varot ārā dabūt. Ja teicot, ka vajag pašam priekš sevis, tad nevarot ārā dabūt.