Ventspils novads

 

E-pakalpojumi

e-pakalpojumi
VPVKAC VARAM 150x150px VSAA
E-veseliba
 

Vēstures liecinieki Zlēkās

Zlēku muiža

 
 
y

Kurzemes muižu arhitektūra aprakstīta vairākos darbos par arhitektūras vēsturi, tomēr muižu apbūves centru izveidošanās gaita atsevišķi nekur netiek izdalīta. Bet, tā kā lielākā daļa Latvijas muižu būvētas ilgstoši, vairāku celtniecības periodu laikā, tad, izmantojot jaunākos materiālus, ir iespējams šos periodus izdalīt un apzināt. Starp Kurzemes muižām ievērojamu vietu ieņem Zlēku muižas ansamblis-XVII — XIX gs. arhitektūras paraugs Ventas labajā krastā pie Dzirnavupes ietekas, aptuveni pusceļā starp Ventspili, Kuldīgu un Ugāli. Vēl 20. gs. sākumā muižas ansamblis ietvēra apbūves centru, regulāru parku un ainavisku brīva plānojuma meža parku ar uzpludinātiem dīķiem. Apbūves centram piemita noslēgtība un viengabalainība dēļ blīva perimetrālā ēku novietojuma ar kopēju taisnstūra iekšpagalmu.

Muižas pils jeb kungu māja atradās uz pagalma garenass. Lielie un mazie iebraucamie vārti — uz psalma šķērsass. Kreisajā pagalma pusē bija pārvaldnieka māja, lielie vārti, klēts un zirgu stallis, labajā pusē — saimniecības ēka, mazie vārti un doktorāts. Pagalmu noslēdza ratu šķūnis jeb vāgūzis un liels neregulārs dīķis. Virtuves piebūve savienoja kungu māju ar kreiso ēku rindu, teātra ēka — ar labo. Šādu raksturīgu veidolu muižas ansamblis ieguva tikai 19. gs. otrajā pusē beidzamo pārbūvju rezultātā.

Patlaban tas ir drupās. Daudzu ēku (doktorāta, teātra, virtuves) vairs nav. Citas ēkas pēckara gados ir pārbūvētas, neskarti palikuši vienīgi vārtu portāli.

Trīs teikas par Zlēku muižu:

Zlēk muiž levens

Tas kungs lik iekš ceitungā, ka viš tāds lēvens grib uzbūvt, kāds te nevienam nav Korzems apriņķē. Nu tad gadijs, ka viens vīrs vien dien atsrods, kas tāds var uztaist. Un tad viš lik tam kungam, lei lab pulk dzelz sapierk. Tad viš sāk kalt. Un tā viš kaļ un, kur gabal nokaļ, to sviež smeidej stūre iekš, kamērc stūrs pilns lī jumt augs. Un tā viš kaļ trīs mēneš laik. Viss ļods brīnjas, kas tur iznāks. Un tad viš noteic tam kungam vien vakar, ka to vakar neviens no muiž ļoudem, no pulksten septiņ sākam, viņ netraucē. Un viss to nākt muiž iekš vien ugen vien stāvej, un no rīt, kad uzcēlās kungs, un tad tie lēvens bij pie tām dorēm klāt. Un tad tas kungs prasej, cik jāmaksā būs. Un tad tas meisters lika, lei uzmin viņa vārd, kā to sauc. Un tā tad būs tā maks. Un tas kungs tad sasauc visus savus dienerus, lei nu palīdz uzmint, kāds nu bij tas vārds. Un tad izminas vis un nevar uzmint. Un tad tas liek saukt vēl mā to cūkgān, lei tas vēl min, vai nevar uzmint. Un cūkgans uzmine. Viš teic : „Kas tov vārd gan nezin, Dīķvēders?" Ta tas kalējs ieskrēj ieskrēj iekš to lielo dīķ iekš un pazūd. Un tad tas kungs prasij tam cūkganam, kā viš to zine. Un tad tas cūkgans teic tam kungam: „Kā es to nezinās, ka es to pats ir dzirdēs savām ausēm, ka vien siev iekš to dīķ pusdienlaike dziedē, šūpodam sāv bērn : „Žū, žū, bērniņ, žū, žū, žū! Pārnāks mājās Dīķvēders: liel ņaud pelntes, diž pil taistes!". Un tās lēvens vēl stāv pie to Zlēk muiž dorem līšo balt dien.

Teik par Zlek muiž biķer

Zlēks muiže reiz dzīvojs puiss varde Mārtiņš. Viņam priekš trīs mēnesim bi nomirus brūt. Kād vakar puišam jāāznes ziņ pie vien saimniek. Neko darīt, jājs pro. Ceļš veds taisn gar Zlēk kapim un viņam palics tīr slikt ap dūš. Gar kapim jādams, viš atskatījies atpakaļ un ieraudzījs pilis kaps a baltiem stāviem. Nu Mārtiņam āz bailēm mat va stāvs. Viš uzšāvs krietn savam ziergam un jājs, cik tik vien ātr var. Piepes puiss izdzierdejs savs brūts balss: „Mārtiņ!" Martiš atskatījies un redzējs, ka vīņ brūt stāvējus ar biķer roke, teikdam: „Dzer, Mārtiņ!" Puiss ar piejājs tai klāte, pajēms biķer, bet nav dzers, uzšāvs ziergam un aulekšojs pro. Bet tav nelaim! Viss miroņ no kapim zeme un liek tam pakaļ. Miroņ būt jau puis noķērš, te tas dzirdējs atkal savs brūts balss: „Mārtiņ, jāj uz krustarum!" Puss ar to darījs un tā izglābies. Drīz tas nodevs saimniekam zīņ. No rīt Mārtiš biķer āzness uz Zlēks baznīc, kur tas vēl šodien atrodas.

Teika par Zlēku muižas dzelzs trepēm

Zlēku muižā dzīvojis lepns kungs, kam dažubrīd pat ne kapeikas uz dvēseli nav bijis. Kungs jau no tēvu tēvu laikiem bijis Velnam ieķīlāts liels parādnieks. Tādēļ, katrreiz, kad kungam uzrodas nauda, mazs velnēns ir klāt un prasa to naudu atdot. Te pēkšņi kungs izdomājis, ka varētu padižoties citu priekšā ar tādā trepēm, kādas nav nevienam. Bet kas kals? Te pēkšņi kādu dienu uzradies mazs vīrelis, kas sasolījies kungam uzkalt tādas trepes, kādas nav nevienam, turklāt viņš kalšot viens pats un pa to laku, kamēr notikšot kalšana, neviens nevar iet skatīties. Dienas laikā smēdē bijis pilnīgi kluss, bet, tikko iestājusies tumsa, tā sāka ēze šņākt, lakta dziedāt un kalējs elst un stenēt, un apkārt sāka šaudīties gan zilas, gan zaļas, gan sarkanas dzirkstis un liesmas. Tā tas turpinājies kādu brīdi, līdz kungs nevarējis vairs sagaidīt un gājis prasīt kad trepes būs gatavas. Uz ko kalējs tik atteicis: „Drīz būs, drīz būs." Kungs nav varējis sagaidīt un atkal gājis pie kalēja, sakot: Ja rītu vai parītu trepes nebūs redzamas, tad liks uzlauzt smēdes durvis." Tā nu kalējs ņēmies visu nakti, ka no trokšņa neviens nav varējis acis aizvērt. No rīta puses trepes bijušas gatavas. Tās pašas iznākušas ārā kā melna migla pie kunga durvīm. Kad migla izgaisusi, kungs ieraudzījis trepes, kas laistījušās kā sudrabs ar dimantu kopā. No tā laika kungs varējis lielīties ar savām trepēm, jo tādas visā pasaulē nav atrodamas. Un, ja tagad kāds kalējs lieloties ar savu darbu, tam tiek prasīts: „Vai esi redzējis Zlēku trepes?" Šim uzreiz mute esot ciet.

Luterāņu baznīca 

Celtnei pamatus lika tajos senajos laikos, kad vietu, ko tagad sauc par Zlēkām, rakstos dēvēja par Schleck... Pēc

 
 
u

Zlēku barona Kārla fon Bēra pavēles XVII gadsimta 40. gados lika celt jaunu un ļoti greznu baznīcu, 1645. gadā tā bija gatava un tā laika Zlēku mācītājs Mihaels Sartoriuss to iesvētīja. Šī skaistā, unikālā baznīca nav pirmais dievnams Zlēkās. Pēc Livonijas kara beigām, kad Gothards Ketlers kļuva par pirmo Kurzemes un Zemgales hercogu, viņš izdeva pavēli uzcelt Kurzemē ap 70 jaunu baznīcu (pēc šīs pavēles celta arī Sv. Annas  baznīca Ventspilī, vienkārša koka baznīca Liepenē, iespējams ari Ugālē un citur, t.sk. ari Zlēkās). Par vecās baznīcas atrašanās vietu min Ventas labo krastu starp tagadējo Zlēku tiltu un bijušo pārceltuvi. Ārēji nekas no senākās Zlēku baznīcas nav saglabājies, tuvāk ko noskaidrot varētu tikai arheologi...

Ilgus gadus Zlēku baznīcā kalpojis prāvests Dorbe, kurš pats pēc izcelsmes bija no Zlēku pagasta, baznīcu dēvēja par Zlēku katedrāli. Tāds apzīmējums nebūt nav pārspīlēts, kā varbūt varētu domāt. Atdalītā altāra daļa ar ribu velvi, trīs jomi, no kuriem viens galvenais, divi sānu jomi, bez tam arī mākslinieciski augstvērtīgais, sava laikmeta mākslas tradīcijas atklājošais baznīcas interjers liecina, ka šis krāšņais, ja ne pats krāšņākais dievnams visā Ventspils rajonā varētu nest nelielas katedrāles vārdu.

Zlēku baznīcas arhitektūrā vērojamas vēlās gotikas, agrā baroka formas, interjerā visā pilnībā redzams krāsu, daudzformu manierisms — kas bija līdz Kurzemei atnākušas renesanses laikmeta atbalsis. Krāsu, simbolu bagātība domāta intelektuālam skatītājam, sakrālās mākslas īstam baudītājam, vērtētājam un izpratējam.

Bet ieejot dievnamā, katram skaidrs, ka viņš atrodas neparastā dievnamā, kur katru solu, apmali, stūrīti skārusi dievbijīga un talantīga mākslinieka ota vai kalts. Pirmās Zlēku baznīcas ērģeles izgatavojis ievērojamā ērģeļbūvētāja Rāneusa (Ugāles ērģeles) tēvs Rāneuss seniors, taču no tām nav saglabājies ne mazākais gabaliņš, vienīgi tālaika ērģeļu soliņš. Sākotnējais baznīcas tornis bijis apmēram 60 m augsts, ar diviem skatu laukumiem, katrā no tiem bijuši četri ar varu apvilkti pīlāri un svina ietvaros iekļautas 8 rūtis. Altāris pēc senas tradīcijas mūrēts, tikai pārlikts ar koka plati. Divus gadsimtus vēlāk (1875. gadā) kāda baronese dāvāja altārim divas — sarkanu un melnu — brīnišķīgi izšūtas altārsegas, kas grezno baznīcu vēl šodien. Altāra daļu un kanceli izgatavojusi Kurzemes hercoga koktēlnieku grupa, vadošais no tiem bijis brēmenietis F. Hopenštets. Altāri iekļauti divi ciļņi Svētais vakarēdiens un Kristus Ģetzemanes dārzā, bet augšējā daļā glezna Kristus zaimošana. No pirmās Zlēku baznīcas saglabājušies 16. gadsimta beigu un 17. gs. sākuma bikts soli, kas gan drīzāk varētu būt bijuši kungu soli, rotāti ar lieliskiem kokgriezumiem. Saglabājušies divi kungu soli, kuri ar saviem gleznojumiem pieder pie izcilākajiem Kurzemē, iespējams, visā Latvijā. Zem altāra telpas izbūvētas Zlēku baronu fon Bēru dzimtas kapenes. Tajās iespējams iekļūt pa horizontāliem ozolkoka vārtiem, ko klāj smilšu un grīdas flīžu kārta. Tur uz mūža dusu novietoti 25 Bēru dzimtas piederīgie, arī tas barons, kura dzīves laikā baznīca celta.

1710. gadā Ziemeļu kara laikā arī Zlēku apvidū briesmīgi plosījies mēris, tā laikā miruši vairāki barona bērni un 12 tā laika mācītāja meitas, viņas apbedītas tagad nolaistajā mācītājmuižas dārzā, jo nav bijis spēka viņas apglabāt kapsētā. Bojā gājuši simtiem ļaužu. 15 gadus vēlāk (1725. gads 5. septembri) mācītāja Johannesa Kiktuni laikā Zlēku baznīcas skaistajā tornī iespēris zibens, tornis nodega, pēc gada to atjaunoja.

1731. gadā Zlēku draudzē sāka kalpot mācītājs Fridrihs Dullo. Viņa laikā atklājies, ka Zlēku apkārtnē vēl ir tādi cilvēki, kas neko nav dzirdējusi par kristīgo ticību, un tā kristīti, iesvētes mācībā gājuši un iesvētīti jau gados veci ļaudis. Niecīgo ienākumu dēļ mācītājs Dullo bijis spiests Zlēkas pamest un pāriet kalpot Aizputes draudzē, taču muižas īpašnieks fon Bērs paplašinājis mācītājmuižas zemes un ataicinājis mācītāju atpakaļ, kur viņš nokalpojis līdz 1755. gadam. Viņa laikā (1755) sāktas rakstīt baznīcas grāmatas. Fridrihs Dullo bijis arī žurnāla Latviska gadagrāmata līdzstrādnieks. Pēc viņa par Zlēku draudzes mācītājiem kļuvuši divi Johani Georgi Bitneri, no kuriem ievērojamāks ir otrais, dzimis 1779.g., baznīcā kalpojis no 1803. līdz 1862. gadam. Daudzi pētnieki uzskata, ka viņš bijis vairāk ievērojams kā lauksaimnieks eksperimentētājs, nekā kā mācītājs, viņš izdevis Ābeci bērnu mācīšanai un vācu valodas vārdu grāmatu.

Baznīcas tornī vairāk kārt ir iespēris zibens, bet tas vienmēr ticis atjaunots. 1944. gadā savās lauku mājās dzīvoja Zlēku "Bitniekos" dzīvoja ievērojamā latviešu komponiste Lūcija Garūte. Šajā laikā viņa vairākas reizes gan dievkalpojumos, gan ārpus tiem, spēlējusi ērģeles. Šajā pašā gadā Zlēku baznīcā, baznīcas kora izpildījumā, noticis viens no pirmajiem kantātes "Dievs, tava zeme deg" atskaņojumiem. Zlēku draudzē ir kalpojis mācītājs Kārlis Eglītis, Valdis Amols un profesors Roberts Feldmanis, kā arī prāvests Dorbe. Par baznīcas atslēgu glabātāju ilgu laiku bijusi Irma Apfelberga. Zlēku baznīcas pazemes kapenēs bija apglabāti Bēru dzimtas piederīgie. Par spīti zibeņiem, mērim, laupītājiem un ateisma propogandai Zlēku katedrāle, kā savulaik tika nosaukta Zlēku baznīca, tā pirms neilga laika ir nosvinējusi savu 350. gadskārtu.

Twitter24facebook33
Laiks Ventspils:

TŪRISMS

Notikumu Kalendārs

Septembris 2017
P O T C Pk S Sv
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1