Ventspils novads

 

E-pakalpojumi

e-pakalpojumi
VPVKAC VARAM 150x150px VSAA
E-veseliba
 

Piltenes vēsture

Vēsturnieks Ēriks Andersons pirmoreiz par Piltenes bīskapiju

 
 
y

rakstīto lasījis Kopenhāgenas Karaliskajā bibliotēkā Dānijā. Latīņu valodā rakstītais teksts vēsta:

„Ķurzemes baznīcas bīskapijas pirmais dibinātājs bija Abels – viņa gaišība, varenais Dacijas un Dānijas karaļa Valdemāra Lielā dēls. Viņš patiesi ieradās 1161.gadā. Dācijas karalis Ābels iecēla Dānijas Lundas baznīcas kanoniķi un skolāru Ernemordu par Kurzemes bīskapu.” Rakstā teikts, ka no 1584. gada Dānijas Karaliskajā bibliotēkā ir vēstule un bīskapu portreti no Piltenes bīskapa pils ar Lundas Ernemordu un beidzot ar pēdējo bīskapu Johanu fon Minhauzenu. Pēc Ernemorda valdīja bīskaps Hermanis, kurš 1183.gadā izsauca uz Kurzemi krustnešus – „svētā karaspēka brāļus.” 

19.gs. Krišjānis Dinsberģis rakstīja:

„Zviedri un dāņi jau laikam pirms vāciešu atnākšanas Līvos, bija Kurzemi apošņājuši. Pa Ventas upi pāra jūdzes uz augšu aizbraukuši, tie jau bija uzcēluši pili, ko kūri saukuši par Dāņpili un no kā pēcāk tas vārds Piltene ( Pilene?) izcēlies. Bet, kad kūri dāņu un zviedru nagus šķita asākus par vācu nagiem, tad kūru ķēniņš Lamekins labāki padevās vāciešiem. Tas notika 1230.gadā. ”

  Tā toreiz nodibinājās Kurzemes bīskapija ar galvaspilsētu Pilteni un 1295. gadā šeit sāka celt mūra pili. Pie pils izveidojās celtnieku pilsēta un tāpēc Piltenes pilsētas sākums skaitāms ar šo gadu.

Piltenes pilsēta pirmo reizi rakstos minēta 1309. gadā, kad iebrukuši lietuvieši un nopostījuši pilsētu, bet pili nav varējuši ieņemt. Pilsētas tiesības pirmoreiz Piltenei piešķirtas 1387.gadā un 15.gs. sākumā jau zināmi birģermeistaru vārdi. 1557.gadā bīskaps Johans Minhauzens, lai izpatiktu Piltenes pilsoņiem, piešķīra pilsētai tādas pašas tiesības kā Rīgai, bet pēc diviem gadiem pārdeva pili, pilsētu un visu bīskapiju Dānijas princim Magnusam. Magnuss bija luterānis, jo bija mācījies Virtenbergas universitātē, kurā par mācītāju bija Mārtiņš Luters. Piltenē Magnuss no 1559. līdz 1583.gadam bija pirmais luterāņu bīskaps, kurš veicināja ticības izplatīšanos un organizēja baznīcas celtniecību. Viņš 1570 gadā dāvināja pilsētai Pankšu ciemu skolas un baznīcas uzturēšanai. Piltene tolaik bija ne tikai politiskais un saimnieciskais, bet arī kultūras centrs. Ventā pie bīskapa pils atradās osta, kurā piestāja kuģi ar precēm un bīskapa viesiem. Osta bija nocietināta un apsargāta. Otra osta piederēja Piltenes pilsētai. Tajā iekrāva un izkrāva preces no kuģiem, kas kursēja uz Kuldīgu vai ārzemēm pa Baltijas jūru. Krastmalā bija lielas noliktavas – spīķeri. Aiz ostas Sudmaļkalnā atradās tirgus laukums. Teika stāsta, ka tur bijušas septiņas vējdzirnavas, kurās malti graudi, bet milti vesti kuģos pa Ventu pārdošanai. Venta mainījusi gultni 1710. gadā pēc lieliem plūdiem, un tagad upe plūst 2 km no Piltenes.

Savu saimniecisko un politisko varu Piltene zaudēja 1583.gadā, kad sākās karš Piltenes mantojuma dēļ Dānijas un Polijas starpā. Karā iesaistījās arī zviedri un krievi. Piltenes bīskapijas centrs pārcēlās uz Aizputi. Tiesa, saglabājās Piltenes apgabala nosaukums, kaut gan sākās Aizputes politiskais un ekonomiskais uzplaukums.

Piltene turpināja pastāvēt kā luterāņu baznīcas centrs. Tā joprojām bija arī kultūras un garīgās diacēzes centrs. Garīgās kultūras laukā jāmin bīskapu portretu galerija Piltenes pils zālē un kāda „Diždarbu grāmatiņa” (Libellus Gestorum). „Latviešu konversācijas vārdnīcā” teikts, ka Kurzemes bīskapijas nodibināšana piedēvēta Dānijas karalim. Grāmatas saturu zinājuši arī zemnieki un tas saglabājies teikas veidā.

Tagadējās Piltenes vietā jau pirms vācu krustnešu iebrukuma bija kuršu apmetne un pils. Apkārtnē atrodams arheoloģijas piemineklis - Lagzdienas pilskalns 1870. gadā Piltenes mežniecībā purvainā vietā 1,2 m dziļumā atrasts daļēji apzeltīts kakla riņķis, kas sver 593,6 g. To datē ar 5. gs. Tā kā kakla riņķis bija tik dziļi ierakts purvainā zemē, to uzskata par ziedojumu. 1234. gadā bīskaps Modēnas Vilhelms nodibināja Kurzemes, vēlāk Piltenes bīskapiju, ieceldams Engelbertu par Kurzemes bīskapu. Kurzemes bīskapija Livonijas ordeņa zemes sašķēla trīs daļā (Piltenes-Dundagas, Aizputes-Embūtes un Sakas Cīravas novadā), un tā bija pilnīgi atkarīga no Livonijas ordeņa. No 1234. gada Piltene bija Kurzeme bīskapijas rezidence. No bīskapu laikiem Piltene piederēja 1250 ha zemes. 1295. gadā pēc galīgas uz varas pār kuršiem Piltenē senās kuršu pils vietā Ventas krastā bīskaps sāka celt sev pili, pie kuras ar laiku izveidojās apmetne. Vēstures avotos apmetne pirmo reizi minēta 1309. gadā kā Kurzemes bīskapa Burharda īpašums, un Piltene kļuva par šās Kurzemes bīskapijas administratīvo centru.

Kurzemes jeb Piltenes bīskapijas politiskā dzīve viduslaikos norisinājās domkapitula sanāksmju centrā - doma baznīcā Aizputē un paša bīskapa rezidencē Piltenē. Ventspils ostas tiešais tuvums un kuģniecība pa Ventu bija noteicošie motīvi, kādēļ bīskapa pils atradās Piltenē. Pils bija izveidojusies par tolaik modernu cietoksni ar konventa ēku dzīvošanai, plašu nocietinātas apmetnes teritoriju un diviem apaļiem 16. gs. sāk. celtiem lielgabalu torņiem modernai aizstāvēšanās tehnikai. Pils celtniecība un apdzīvotas vietas veidošanās pie tās strauji pulcināja tirgotājus un amatniekus, un jau 14. un 15. gs. tā bija izveidojusies par plaukstošu centru.

1330. gadā apmetni un priekšpili nodedzināja lietuviešu karaspēks. Ap 1350. gadu Piltenē plosījās mēris. 1557. gadā bīskaps piešķīra Piltenei Rīgas pilsētas tiesības. 1559. gadā Kurzemes bīskapijas valdnieks bīskaps Jānis IV bīskapiju pārdeva Dānijas karalim Fridriham II, kas to atdeva savam brālim Magnusam (kompensācija par viņa atteikšanos no mantojuma tiesībām uz Meklenburgu). Sakarā ar to bīskapijas zemes netika iekļautas topošajā Kurzemes hercogistē.

Pēc Magnusa nāves cīna par bīskapijas zemēm (t.s. Piltenes mantojumu) izbeidzās ar 1585. gada Kronborgas līgumu (par 30 tūkstošiem dālderu Dānija atteicās no savām pretenzijām). Polija atmaksāja Dānijai par bīskapijas pirkumu, līdz galīgai nomaksai atstājot jaunizveidoto Piltenes apgabalu (Piltene kļuva par šā apgabala centru) kā ķīlu Prūsijai, kas bija aizdevusi naudu. Tāpēc 1585.-1609. g. Piltenes apgabals bija pakļauts Prūsijas likumiem. 1611. gadā Polijas karalis Sigismunds III Vasa apstiprināja Piltenes apgabalam "Piltenes statūtus" (Piltenes apgabala tiesību normu krājums vācu valodā, autors Kurzemes muižnieks K. Zakens; to civiltiesiskās normas daļēji bija spēkā līdz 1938. g.). Šie statūti noteica Piltenes apgabala pārvaldes un tiesu iekārtu, dzimtbūšanas, laulības, mantošanas tiesības un krimināltiesības, tās attiecās arī uz pilsētniekiem.

Kurzemes hercogi velti centās panākt Piltenes apgabala pievienošanu hercogistei, jo 1617. gadā tas tika pārvērsts par autonomu apgabalu, kas bija pakļauts tieši Polijas karalim. Polijas-Zviedrijas kara laikā (1655.-1660. g.) Pilteni ieņēma zviedri, pēc tam 1656. gadā hercogs Jēkabs to pievienoja Kurzemes hercogistei. Šajā laikā Piltenes muižniecība nodibināja savu republiku ar landtāgu, tiesu un pašvaldību. Kad polu Vidzemes (Latgales) katoļticīgie bīskapi pieprasīja Piltenes pievienošanu viņu zemēm un pēdējo pusē nostājās Anglija, Dānija, Holande un Beļģija, mazo muižnieku republiku 1717. gadā pilnīgi atdalīja no Kurzemes un pakļāva Polijas karalim.

Lielu postu Piltenei nodarīja Lielais mēris (1710.-1711. g.), kad apkārtnes 34 muižu novados palika tikai 257 vīriešu kārtas zemnieki. Piltene kļuva par maznozīmīgu Kurzemes pilsētu. 1795. gadā, Polijas valstij sabrūkot, Piltenes apgabals un Kurzemes hercogiste tika pievienota Krievijai, un 1819. gadā Piltenes apgabalu apvienoja ar Kurzemes guberņu un ietilpināja Ventspils un Aizputes apriņķī.

Pirms 1. pasaules kara Piltenē bija divas vējdzirnavas, tvaika dzirnavas un alus darītava. 1. pasaules kara laikā Pilteni kopā ar Kurzemi ieņēma vācu karaspēks. Latvijas Brīvības cīnu laikā Pilteni no 1919. g. 29. janvāra līdz 24. februārim ieņēma lielinieki un tā kļuva par piefrontes pilsētu, no kuras 1. Padomju Latvijas strēlnieku divīzijas 1. brigādes pulki gatavojās uzbrukumam Liepājai. 1919. g. 13. novembrī arī bermontieši bija spiesti Pilteni atstāt. 1935. gadā Piltenē bija 31 sīktirdzniecības un 58 sīkrūpniecības un amatniecības uzņēmumi. Notika nedēļas un gada tirgi.

1945. g. 10. maijā PSRS karaspēks iegāja Piltenē. PSRS okupācijas varas iestāžu rīkotajās deportācijās un arestos cieta arī Piltenes iedzīvotāji. Pēc 2. pasaules kara te bija kolhoza "Piltene" centrs, fabrikas "Rīgas adītājs" filiāle, alus darītava, starpkolhozu augļu un dārzeņu pārstrādāšanas uzņēmums "Piltene", kurā ražoja dārzeņu konservus, pildīja minerālūdeni. Darbojās maizes ceptuve, krejotava, alus darītava, sadzīves pakalpojumu darbnīcas, rajona remonta un celtniecības iecirknis.

Par Piltenes varenību un bagātību saglabājušās daudzas teikas. Vienā no teikām teikts, ka Piltene nezelšot četri simti gadu. Piltenieki sacīja, ka tas būšot līdz 1995. gadam, kad pilsēta svinēja savu 700 gadu jubileju.

 

Twitter24facebook33
Laiks Ventspils:

TŪRISMS

Notikumu Kalendārs

Jūlijs 2017
P O T C Pk S Sv
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6