Ventspils novads

 

E-pakalpojumi

e-pakalpojumi
VPVKAC VARAM 150x150px VSAA
E-veseliba
 

Popes teikas un nostāsti

    Sevišķi skaists skats ir no Popes pilskalna, kas paceļas apmēram 50 metrus virs apkārtējā līdzenuma, nogāzes augstums - ap 25 m. Pilskalna centrā augusi svētliepa, kas tagad nolūzusi.

Pastāv dažādi uzskati par to, vai tiešām šajā vietā atradusies senlatviešu pils, vai tikai domas par tādas pils pastāvēšanu radušās no teikām un nostāstiem par nogrimušām pilīm.

Senos laikos tur atradusies sena latviešu pils. Pils apburta un nogrimuse zem kalna. Ilgi pēc tam uz kalna bijušas redzamas divas ar zālēm apaugušas bedres. Šīs vietas apzīmē nogrimušās pils skursteņu vietas. Barons licis pili atrakt, bet cik strādnieki dienā atrakuši, tik naktī divi melni suņi aizrakuši. Tā arī pils palikuse neatrakta.

Īpatnējs un atšķirīgs no citām teikām ir stāsts par to, ka tur, kur tagad pilskalns, atradies sieviešu klosteris. Klostera māsas esot sagrēkojušas ar muižas puišiem. Tāpēc kādā naktī, kad atkal meitenes un no muižas atnākušie ciemiņi sēdējuši pie klātiem galdiem, pils ( klosteris ) pēkšņi nogrimis, un visi mielasta dalībnieki sastinguši un palikuši pie galdiem sēdot. To varot redzēt pa iedobumiem pilskalna virsotnē, kas esot nogrimušās celtnes skursteņi.


Popes apkārtnes vietas teikās un nostāstos


Velna beņķis

Apmēram piecus kilometrus no Popes, netālu no Rīgas - Ventspils šosejas, atrodas dižakmens, kuru sauc par Velna beņķi. Šis akmens atradies uz robežas starp kuršu un lībiešu apdzīvotajām zemēm. Robežu dēļ starp abām ciltīm bieži uzliesmojuši ķīviņi, un, kā jau tādās reizēs parasts, piesaukts arī velns. Velns sapratis, ka viņam jāizšķir, kuram taisnība. Tad nu velns no akmens uztaisīja sev krēslu, apsēdies uz tā ar lielu stibu rokā un skatījies, kurš pāriet robežu. Vainīgajam devis ar stibu. Pēc akmens novietojuma var spriest, ka velns sēdējis ar muguru pret tagadējo Tārgales ciemu ar skatu uz Popes ciemu.

Tā velns atradinājis ļaudis no savstarpējiem ķīviņiem.


Mellās priedes

Tuvu pašam Popes centram Rīgas šosejas malā atrodas gluži zaļš un spirgts priežu mežs, kam pa vidu gan zaļas eglītes, gan ozoliņi. Šo meža nostūri sauc par Mellām priedēm. Nostāsts pauž, ka kādreiz te plosījies nikns ugunsgrēks, pēc kura palikuši tikai melni koku stumbri. Kaut gan mežs no jauna sazaļojis, tomēr nosaukums palicis.


Villā bedre jeb Mīlestības bedre

Parka pakājē atrodas bedre. Nākot no medībām mājās, mednieki te parasti apsēdušies, lai apslacītu veiksmi. Lai būtu ērtāka sēdēšana, zemē noklātas zvērādas.

Lai bedrē nokļūtu, tai apkārt gājusi terasveidīga taciņa ar ieeju bedrē no meža puses, jo, skatoties uz mežu, raitāk risinājušies mednieku stāsti.

Šī bedre kalpojusi arī par satikšanās vietu baronam ar jaunām kalponītēm. Tāpēc tai arī otrs nosaukums - Mīlestības bedre. Ieeja bijusi no meža puses tādēļ, lai no pils nevarētu redzēt, kas bedrē tiekas.


Muižas pārvaldnieka "daiļrunība"

Popē izplatīts šāds lamuvārdu savienojums: "Tu tīter, tu lop, tu sudbambel." Tas ir mantojums no muižas pārvaldnieka barona fon Rennes jeb, kā to tautā sauca, Reņa.

Muižas apstādījumos, tā saucamajā rundālī, zemnieki nav drīkstējuši ieiet. Ja nu kādam gadījies tur "iekulties", tad Renis jau pa gabalu bļāvis: "Tu tīter, tu lop, tu sudbambel, kur tu lēn?"


Velns parauj kungu

Popes barons Bērs bijis ļoti nikns un tāpēc neieredzēts. Kad viņš nomiris, zārks ar kunga mirstīgajām atliekām novietots medību pilī, bet naktī sulaiņiem pēc kārtas vajadzējis to sargāt.

Bijusi pēdējā nakts pirms bērēm. Ap zārku degušas sveces, sargs bijis savā vietā.

Pēkšņi sacēlies briesmīgs vējš, sveces nodzisušas, atskanējis kaut kāds dīvains troksnis. Sargs pābīlī nokritis pie zemes.
Kad pēc laika sargs atjēdzies, viss bija norimis, bijusi jau gaiša diena, tikai zārka vāks bijis nocelts, un barona tajā vairs neesot bijis.

Sargs nobijies devies ar ziņu pie jaunā kunga. Tas bijis pagalam apjucis. Kā gan ne? Sarīkotas tik greznas bēres. Turklāt nevienam taču nedrīkst teikt par notikušo. Katram būs skaidrs, ka te darīšana ar nelabo. Barons devis sulainim bargu naudu par klusēšanu, zārku aiztaisījuši un ar lielu godu apglabājuši tukšu. Tā sulainis ticis bagāts, bet laikam savu solījumu nav turējis, citādi mēs par to nezinātu.


Arī tā var pelnīties

Popes barons, īstais muižas īpašnieks, parasti uzturējies Vāczemē vai savās pārējās muižās: Ēdolē, Zlēkās, Puzē, Ugālē. Tā kā ar zemniekiem nekādas darba lietās viņam nav bijis jāsatiekas, tad, protams, pret zemniekiem viņš varējis iztērēties laipni un šķietami gādīgi. (Visus darījumus ar zemniekiem kārtoja muižas pārvaldnieks fon Renne, muižkungs un vagars). Ja zemnieks baronu uz ceļa pazemīgi pasveicinājis, barons izvilcis no kabatas rubli un iedevis sveicinātājam. Tāpēc zemnieki tajā laikā, kad barons viesojies savos Popes īpašumos, pacentušies viņam biežāk gadīties ceļā.


Rokas bučošana

Barons no rokas bučošanas parasti centies izvairīties, toties cienmāte to ļoti gaidījusi. Zemnieki nolēmuši cienmāti no šādas pazemības izrādīšanas atradināt. Parasti zemnieki aiz vaiga turējuši sazelētu tabaku un, roku bučojot, pacentušies un cienmātes rokas vai smalkā cimda atstāt zaļganu plankumu. Tā arī panākuši, ka cienmāte bučošanai roku vairs neesot stiepusi.


Sazināšanās

Vēl tagad saskatāma stiga, kas kādreiz bijusi izcirsta no muižas parka līdz Krojvalkiem, mežsagmājām. Tā kalpojusi ziņu pārraidīšanai no muižas uz mežsargmāju. Ja, piemēram, baronam iegribējies svaigu medījumu, tad viņš sūtījis kādu no saviem kalpotājiem parka pašā augstākajā vietā stigas galā vicināt lukturu. Ja mežsargs signālu redzējis, tad sapratis, ka jāiet uz muižu saņemt rīkojumu, kad un kāds medījums jāsagādā.


"Taps" vaļe

Popiņu izloksnē vārdiem nešķir vīriešu un sieviešu dzimtes. Lieto tikai vīriešu dzimtes galotnes.
Reiz muižas kalpotājs ved uz pienotavu no muižas vāti (lielu mucu) ar pienu. Pasprukusi vaļā tapa, un piens straumītē lijis laukā. Pakaļ braucis kāds zemnieks un saucis: "Ei, taps (tapa) vaļe, taps vaļe!" Piena vedējs ratu rīboņā slikti sadzirdējis un domājis, ka zemnieks saka: "Taps garām." Negribējis pieļaut, ka zemnieks viņu apdzen, vedējs uzdevis tikai zirgam ar pātagu, nosaucis: "Netaps garām!" un aizvedis galā tukšu trauku.


Popes "mazgorķi"

Gan apkārtējo pagastu iedzīvotāji, gan paši popenieki "popiņus" apsaukā par "mazgorķiem" (mazgurķiem). Šīs iesaukas izcelšanos skaidro divējādi.


1. Popes kalna dienvidu pusē jau senos laikos padevušies gurķi, kurus atšķirībā no ķirbjiem (dižgorķiem) saukuši par "mazgorķiem". Dažam tie padevušies tā, ka varējuši arī uz tirgu vest. Tad ļaudis teikuši, ka tirgū nopērkami Popes mazgurķi, kas popeniski skan "mazgorķi". Tā šis nosaukums pielipis pašiem Popes iedzīvotājiem, un to reizēm lieto arī mazliet nievājošā nozīmē.

2. Popiņš savā izloksnē tirgū prasījis: "Cik ta makse mazgorķ?" Tas, protams, izklausījies tik komiski, ka šis nosaukums "pielipis" Popes iedzīvotājiem.


Popiņš Ventspils baznīcā

Kāds popiņš pirmoreiz nokļūst Ventspils baznīcā. Ieraudzījis altāra gleznu, viņš pārsteigumā iesaucies: "Vai, man šest (Popē raksturīgs izsauciens), kāds jums liels pests (pestītājs). Mums (Popes baznīcā) tāds mazs, māziš!”


Vislielākais apvainojums

Nezin no kādiem laikiem popiņiem vispazemojošākais lamuvārds bijis "sudbambels" (sūdbambāle). Vislielākais gandarījums bijis, kam izdevies otru tā nosaukt.

Reiz divi saimnieki, braucot no Ventspils, sacenšas, kurš ātrāk varēs pabraukt. Mirklī, kad straujākā zirga īpašnieks pabraucis savam kaimiņam garām, uzvarētais paspējis savu kaimiņu nosaukt par "sudbambel" un juties gluži kā šo sacensību uzvarētājs.


                    
Pēc Popes pamatskolas vēstures skolotājas Anitas Krūmiņas materiāliem.

Twitter24facebook33
Laiks Ventspils:

TŪRISMS

Notikumu Kalendārs

Jūlijs 2017
P O T C Pk S Sv
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6