Ventspils novada pašvaldības Izglītības pārvaldes redzeslokā ir ne tikai bērni un jaunieši – nozīmīga ir arī pieaugušo iesaiste, jo tieši veiksmīga vecāku un viņu bērnu mijiedarbība nodrošina, ka izglītojamie mācību iestādēs jūtas labi un droši. Lai runātu par šiem jautājumiem, Popes kultūras namā norisinājās vecākiem veltīta konference “Sirds un robežas: kā mācām drošību bērniem”.
Pasākumu atklāja Izglītības pārvaldes vadītāja Aina Klimoviča, uzsverot, ka arī vecākiem ir jāmācās, lai spētu pilnvērtīgi atbalstīt savus bērnus. Šī bija lieliska iespēja to darīt, vispirms ieklausoties psihoterapeita Artūra Miksona pārdomās. Viņš, daloties gan personīgos piemēros, gan pieredzē no psihoterapeita prakses, skaidroja, kā bērnības pieredze ietekmē pieaugušo attiecības ar saviem bērniem. Vecāki nereti nevēlas atkārtot savulaik piedzīvotās kļūdas, tomēr bieži nonāk līdzīgās situācijās, jo nezina, ka iespējams cits attiecību modelis. Bērni, augot un vērojot pieaugušos, pārsvarā atdarina viņu rīcību, tādēļ ir svarīgi ar viņiem daudz runāt un mācīt atpazīt ķermeņa signālus, emocijas un robežas, kuras nedrīkst pārkāpt. Ir normāli, ka bērns piedzīvo bailes vai dusmas, taču būtiski, lai ir pieaugušie – ideālā gadījumā vecāki –, pie kuriem viņš var vērsties pēc atbalsta un padoma.
Ikviens dzīvē sastopas ar krīzēm, un tās prasa spēju pielāgoties vai aktualizēt jau esošos resursus. Ja kāds pasaka, ka ir noguris vai dusmīgs un viņam nepieciešama pusstunda, lai sakārtotu domas, mums tas ir jārespektē. Vecāki bieži cenšas pasargāt bērnus no grūtībām, tomēr tieši izaicinājumi ir būtiski personības izaugsmē. Ir jāļauj kļūdīties, vienlaikus esot līdzās un sniedzot atbalstu. Nevajadzētu izvairīties no dziļām sarunām vai atrunāties ar neatliktiem darbiem, ja bērns vēlas runāt par to, kas viņu satrauc. Ja palaidīsim garām īsto brīdi, bērns var noslēgties, un tad nodrošināt drošu vidi būs daudz grūtāk, jo uzskati var būt atšķirīgi.
Par to, cik viegli vai grūti ir būt jaunam mūsdienās, runāja Puzes pagasta iedzīvotājs Romans Giedrjus Gorjunovs, kurš mācās Rīgas Hanzas vidusskolas 12. klasē, nupat ir izdevis dzejprozas grāmatu “Mentālais karuselis”, ir improvizācijas teātra “Momentum” aktieris, Jauniešu Saeimas vēstnesis, Ventspils novada jauniešu biedrības “MUMS” biedrs ,pasākumu organizators un koordinators. Romans uzskata, ka mēs visi sirdī esam jauni, jautājums tikai, vai to spējam pamanīt.
Viņš norādīja, ka jaunieši bieži salīdzina sevi ar citiem un jūtas neatbilstoši kādiem iedomātiem standartiem. Nereti dzirdami komentāri par izskatu – kāds ir par tievu vai, gluži pretēji, apaļīgs –, un tā veidojas mazvērtības kompleksi, kuru saknes nereti meklējamas ģimenē, jo arī vecāki mēdz akcentēt atšķirības. Romans piekrita Vairas Vīķes-Freibergas teiktajam, ka cilvēki kļuvuši slinkāki, tāpēc vecākiem jāiedrošina bērni domāt pašiem, nepaļaujoties tikai uz mākslīgā intelekta rīkiem.
Vidusskolēns uzsvēra: vecākiem jāļauj jaunietim kļūdīties, jo tieši tā viņš iegūst pieredzi. Viņš atspēkoja arī mītu, ka jaunieši negrib mācīties – grib gan, tikai katrs savā tempā un piemērotos apstākļos. Tāpat jauna paaudze skaidri jāiepazīstina ar robežām, pretējā gadījumā pieaug visatļautības risks. Romans uzskata, ka katram bērnam nepieciešama vismaz viena ārpusskolas nodarbe, un vecākiem jāseko, lai tā netiktu pamesta novārtā. Viņš atcerējās, kā pats savulaik reizēm negribīgi, spārdot akmeņus, devies uz mūzikas skolu, bet nu puisis spēlē ģitāru un uzstājas pasākumos.
