Klātesot sirsnīgiem cilvēkiem, Ugāles bibliotēkā atklāta Laimdotas Junkaras izstāde “Papardēs”. Gleznu cikls tapa pagājušajā vasarā, kad māksliniece papardes attēlojusi neierastās, krāsainās noskaņās, nevis tradicionāli zaļā tonī.
Izstādes atklāšanā Ugāles bibliotēkas vadītāja Inese Rumpa atgādināja, ka novembrī apritēs 25 gadi, kopš bibliotēka darbojas šajās telpās, savukārt Laimdotai janvārī bija skaista jubileja. Kopā – simboliski 100 gadi.
“Šis respektablais cipars mudināja atskatīties uz mūsu veiksmīgo un ražīgo sadarbību. Ugālnieki Laimdotai ir ļoti pateicīgi par viņas milzīgo darbu grāmatu par Ugāli sastrādāšanā un izdošanā. Bet varbūt ne visi zina, ka pirmo grāmatu izdot palīdzēja bibliotēka, un konkrēti Marīte Krūze rakstīja Valsts kultūras kapitāla fondam projektu, lai piesaistītu līdzekļus,” sacīja Inese Rumpa. Viņa uzsvēra, ka Laimdota ir izcila pētniece un faktu vācēja, kura Ugāli bagātinājusi ar stāstiem “par mūsu senčiem un mums pašiem”. Novadpētnieces darbs augstu novērtēts arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, jo viņas grāmatās pierakstītā tāmnieku izloksne ir būtiska kultūras vērtība – glabājama līdzās tautasdziesmām un tautastērpiem.
Kopš 2012. gada bibliotēka ir eksponējusi vēsturiskās kolekcijas par Ugāles iestādēm un uzņēmumiem. “To veidošanā ļoti palīdzēja Laimdotas atbalsts, iedrošinājums, kā arī viņas savāktais faktu materiāls un fotogrāfijas. Kā jau minēju, novembrī apritēs 25 gadi, kopš bibliotēka atrodas šajās telpās. Otro stāvu ieguvām pusotru gadu vēlāk – to atklājām 11. februārī, Laimdotas vārda dienā, un toreiz izstāde bija veltīta tieši viņai. Un nu esam nonākuši līdz šodienas izstādei “Papardēs”. No sirds apsveicam,” mākslinieci uzrunāja Ugāles bibliotēkas vadītāja.
Laimdota atklāja savu redzējumu par papardēm, uzsverot, ka glezniecībā viņai īpaši patīk vertikālais formāts. Viņa pieminēja arī citus savus gleznu ciklus: “Vienā darbā nevaru visu savu prieku ielikt, ko izjūtu, tāpēc jāķeras pie nākamā. Papardi mēs parasti uztveram kā zaļu augu – Jāņos tā arī ir –, bet šeit notiek krāsu spēles. Varbūt tas ir agrs rīts, varbūt rieta saule, un tā rodas krāsu fantāzijas, spēlējoties ar šo ļoti interesanto formu.”
Māksliniece atklāja, ka gandrīz visi darbi tapuši, gleznojot pāri iepriekšējiem, tādēļ radušās neparedzētas krāsu spēles un saruna ar fonu. Papardes pērn bija aplūkojamas arī Pārventas bibliotēkā, kur izstāde bijusi plašāka, taču, kā atzīst Laimdota, pilnīgi pietiktu pat ar vienu darbu, lai sajustu prieku.
Laimdota Junkara aktīvi turpina arī literāro darbību – drīzumā tiks pabeigta grāmata par Ugāli 20. gadsimta 80. gados, akcentējot arī Atmodas laiku. Māksliniece paredz, ka grāmatas atvēršana varētu notikt aprīļa sākumā.
Izstādes atklāšanā Laimdotu sveica viņas kādreiz vadītās mākslas studijas audzēknes, vietējā inteliģence un domubiedri. Noslēgumā īpaši aizkustinoši izskanēja bijušās pedagoģes Annas Rasas vārdi: “Dievs tev, Laimdota, devis talantu, un tu to esi uzspodrinājusi. Domāju, ka klātesošie piekritīs – Latvijā ir vietas, kur par mazākām lietām ļoti lepojas ar saviem cilvēkiem. Kas ir izvirzījis Laimdotu Triju Zvaigžņu ordenim?”
Pēdējās izstādēs Laimdota rīko arī savu darbu izlozi, un arī šoreiz vairāki klātesošie devās mājup ar dāvanām – mākslinieces gleznām.
Aleksandra Hmeļņicka foto
