Šoruden Tārgales pamatskolā ir apskatāma mākslinieces Maldas Pornieces gleznu izstāde “Gadalaiki”. Mācību iestādes direktore Ilze Judzika atklāj, ka tā izremontētajās skolas telpās ir otrs šāds notikums. Pirmā bija Daiņa Rozentāla fotogrāfiju izstāde, bet Malda Porniece aicināja ielūkoties krāsu pasaulē. Tā kā par viņas darbiem ir izrādīta liela interese un skola Tārgalē ir vietējais kultūras centrs, māksliniece piekrita darbu izstādīšanai arī decembrī.
Pirms diviem gadiem pagastā, uzklausot vietējās aktīvistes Ritas Griezes ierosinājumu, tika izveidots lasītāju klubiņš “Atspulgs”. Tā dalībnieki pa reizei tiekas ar interesantām personībām, un šoreiz uz sarunu tika aicināta Malda Porniece, kura ir ne tikai māksliniece, bet arī dzejniece. Viņa vairākkārt pateicās Tārgales bibliotēkas vadītājai Ingrīdai Kiseļus, kura ieteica skolā izstādīt darbus un pēc tam sarīkot autorvakaru. To apmeklēja “Atspulga” dāmas un Maldas tuvākās draudzenes. Viešņa, kura 51 gadu bija mākslas skolotāja Ventspils 4. vidusskolā, stāstīja, ko viņai nozīme laika ritējums, kā tas ietekmē ikdienas un radošo dzīvi. Malda lasīja savus dzejoļus, bet Ventspils Galvenās bibliotēkas Bibliogrāfijas un informācijas nodaļas vadītāja Aija Volka iepriecināja ar pirmatskaņojumiem, kuriem viņa, komponējot mūziku, izmantoja mākslinieces dzeju. Aijas izpildījumā izskanēja arī vairākas labi zināmas dziesmas.
Malda priecājās sasveicināties ar savu bijušo audzēkni, Tārgales vizuālās mākslas skolotāju Revitu Sproģi-Golubevu, kura pasniedza savai skolotājai vienus no viņas mīļākajiem ziediem – dzeltenas rozes. Malda uzteica Tārgales skolas gaišās un mājīgās telpas un Ziemassvētku rotājumus, kurus audzēkņi darināja kopā ar saviem vecākiem.
Atbildot uz jautājumu, kas ir māksla, Malda Porniece ir teikusi: “Tā ir radīšana. Jau sensenos laikos pirms mūsu ēras cilvēkiem gribējās ap sevi radīt skaisto. Pirmie gleznojumi parādījās uz sienām, un tie ir saglabājušies līdz pat mūsdienām. Tātad radīšana bijusi svarīga visos laikos, un cilvēki lielākoties rādīja to, ko redz. Tā rīkojos arī es, jo izjūtu dabu un ziedus. Ja mēs salīdzinām 20. un 21. gadsimtu ar, piemēram, renesanses laiku, nākas secināt, ka mākslinieki sāka ākstīties, jo daļai apnika pareizība, viņi meklēja kaut ko jaunu un gribēja būt ģēniji. Varam strīdēties, vai tas, ko viņi rada, ir paliekoša vērtība, bet tā noteikti ir māksla, jo arī modernisms ir māksla. Marks Rotko, piemēram, rādīja krāsu laukumus, kuriem deva savu enerģiju, abstrakcionists Vasilijs Kandinskis veidoja līnijas, un tā ir māksla – jautājums, vai mēs to pieņemam. Man personīgi vairāk patīk reālisms, es izjūtu ēnu, gaismu un krāsu, saista krāsu nianses un smalkums. Neesmu eksperimentētāja, palaikam gan mainu tehnikas, tomēr reālisms ir un paliek.”
Savukārt komentējot redzējumu uz dzīvi mūža otrajā pusē, Malda saka: “Kādreiz biju daudz emocionālāka, varēju uzšvirkstēt un ilgi turēju sirdī rūgtumu, bet tagad nevajadzīgo aizsviežu. Tā ir liela vērtība. Vēl esmu iemācījusies uz lietām skatīties vienkāršāk, nedomājot, kāpēc citiem klājas vēl labāk nekā man. Nekad nav šķitusi pieņemama draugu nodevība, skaudība un nenovīdība bet arī to tagad vairs tā neņemu pie sirds. Esmu sapratusi arī to, cik svarīga ir veselība. Ķermeniski jūtu, ka vairs nevaru to, ko agrāk, bet, ja jūs jautātu, cik man ir gadu, es atbildētu, ka 50. Tā es jūtos.”
