Šodien mēs klusumā noliecam galvas, pieminot vienu no tumšākajām lappusēm mūsu tautas vēsturē – 1949. gada 25. martu. Tā bija diena, kad tūkstošiem nevainīgu cilvēku tika izrauti no savām mājām, savas zemes un ar varu aizvesti nezināmā tālumā – uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem.
Tie nebija skaitļi. Tie bija cilvēki – mātes, tēvi, bērni, vecvecāki. Katram no viņiem bija savs stāsts, savas mājas, savi sapņi. Un vienā mirklī viss tika atņemts. Bailēs un neziņā cilvēki tika iedzīti vagonos, kur sākās ceļš, kas daudziem kļuva par ciešanu, izmisuma un arī bojāejas ceļu.
Ar īpašām sāpēm mēs atceramies, ka no Ventspils un Ventspils apriņķa vien tika deportēti 2005 cilvēki. Divi tūkstoši pieci likteņi. Divi tūkstoši pieci dzīves stāsti, kas tika nežēlīgi pārrauti. Katrs no viņiem bija daļa no mūsu tautas, no mūsu kopīgās atmiņas.
Šodien mēs ne tikai sērojam. Mēs atceramies, lai nekad neaizmirstu. Mēs godinām viņu izturību, viņu spēku un viņu ticību, kas palīdzēja izdzīvot pat visnecilvēcīgākajos apstākļos. Un mēs apzināmies savu pienākumu – sargāt brīvību, par kuru tik dārgi samaksāts.
Šonedēļ Ventspils novadā notiek vairāki pasākumi komunistiskā genocīda upuru piemiņai. Vakar Puzē bija iespēja noskatīties Dzintras Gekas filmu “Dzimuši Sibīrijā. Mārtiņš Vilsons”, šodien to rāda Užavā un Popē, rīt – Usmā. Šovakar pie Ugāles dzelzceļa stacijas notiks svētbrīdis, pēc tam represētie aicināti uz tējas tasi tautas namā. Savukārt Popē pie piemiņas akmens būs atceres mirklis, iedzīvotāji aicināti nolikt ziedus, bet pēc tam skatīties atmiņu kino.