Pasākuma namamāte bija “Paukera” vadītāja Līga Grīnberga, kura atskatījās uz trīs desmitgadēs paveikto un iepazīstināja ar svētku viesiem. “Trīsdesmit gadi – tas ir gana ilgs laiks, lai izadītu tūkstošiem cimdu, zeķu, lakatu, džemperu, lai izrunātu daudzus stāstus, izsmietos, izsapņotos un kopā piedzīvotu gan priecīgus, gan ne tik priecīgus brīžus. Trīsdesmit gadu laikā no vienkāršas vēlmes sanākt kopā un darīt to, kas pašām tīk, izaugusi tradīcija, ar kuru lepojas visa Ance. Sievas, kuras reiz satikās ar dzijas kamoliem un adatām, tagad ir kā Ances atpazīstamības zīme,” uzsvēra Līga. Viņa paskaidroja vārda “paukers” nozīmi. Tā dēvē pievakares stundu, kad dienas darbi padarīti un var pievērsties rokdarbiem.
Ances rokdarbnieces vienmēr ir palīdzējušas cita citai, apzinoties, ka kopā paveiktais ir īpaša vērtība. Ar savām prasmēm un darinājumiem viņas turpina Latvijas kultūras mantojuma stāstu. Īpaša vieta “Paukera” darbībā allaž bijusi cimdu adīšanai.
“Tāpat kā citviet Latvijā, arī mēs adījām slavenos NATO cimdus. Mums bija projekts “Cimdu adīšanas skola”, kuru atbalstīja Ventspils novada pašvaldība. Ar izstādi “Simts cimdu pāri Latvijas simtgadei” apceļojām ne tikai Kurzemi, bet viesojāmies arī Rīgā, un daļa izstādes aizceļoja uz Zviedriju,” atcerējās Līga.
Viņa uzsvēra, ka Ances sievu adītie cimdi ne tikai silda rokas – tajos ieadītas arī atmiņas, miers un mīlestība. Katrā valdziņā ir domas par bērniem un mazbērniem, par tiem, kuri devušies prom no mājām, un tiem, kuri vēl tikai ienāks dzimtā. “Mēs nevaram apturēt laiku un arī negribam to. Dzīves ritms kļūst aizvien straujāks, un šodien gandrīz visu iespējams nopirkt veikalā, taču ir lietas, kuru vērtību nevar izmērīt naudā. Tās dzīvo mūsu prasmēs, atmiņās un sirdīs,” sacīja Līga.
Viņasprāt, kultūras mantojums ir tilts starp pagātni un nākotni. To savulaik spilgti apliecināja Pagastu dienas, bet tagad – Ventspils novada svētki, kuros Anci ar rokdarbiem un kulināro prasmi pārstāv “Paukers”. Tā dalībnieces ne tikai izrāda savus darinājumus, bet arī ceļ galdā sklandraušus, maizi un gardas kūkas.
Ventspils novada domes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Guntis Mačtams uzteica jubilāres par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. “Tas ir ļoti svarīgi, jo tautai, kura aizmirst savas saknes, savu vēsturi un tradīcijas, nav nākotnes,” viņš uzsvēra.
Guntis Mačtams novēlēja “Paukeram” arī turpmāk kopt savas prasmes un nodot tās jaunajai paaudzei, bet pašvaldības vārdā pasniedza rokdarbu kopai 200 eiro dāvanu karti.
Saņemot dāvanu, Līga atgādināja, kā pirms trīsdesmit gadiem aizsākās “Paukera” stāsts.
Tolaik no Rīgas uz Anci pārcēlās Mirdza Priedkalne – sabiedriski aktīva sieviete ar pieredzi lietišķās mākslas studiju darbā. Kaimiņienes Lilijas mudināta, Mirdza devās uz pagastmāju ar ieceri izveidot rokdarbu pulciņu. Kultūras nama darbu toreiz, tāpat kā tagad, organizēja Baiba Manteja. Viņa apzināja vietējās rokdarbnieces un aicināja viņas sanākt kopā. Tā ar pirmajiem valdziņiem sākās “Paukera” ceļš.
Mirdziņa, kā viņu mīļi dēvēja pagasta ļaudis, kopu vadīja 12 gadus. Viņas pēctece Līga Grīnberga šo pienākumu pilda jau 18 gadus. Lai gan Mirdza devusies mūžībā, viņas veikums nav aizmirsts – jubilejas pasākumā uz skatuves bija apskatāmi arī viņas darinātie rokdarbi.
Jubilāres sveica arī Ventspils novada sieviešu apvienības “Spārni” vadītāja Zigrīda Krauze-Ģeģere, rokdarbu kopas “Spārni” vadītāja Astrīda Kinne un kopas aktīviste Ingrīda Zandmane. Zigrīda pateicās “Paukeram” par paveikto un seno pūra lāžu bagātību celšanu gaismā, salīdzinot šo darbu ar zelta graudiem, kas iekrīt Latvijas zemē. Savukārt Astrīda atgādināja, ka Ances rokdarbnieces vienmēr atbalstījušas “Spārnu” rīkotos pasākumus, piedaloties arī Kurzemes rokdarbnieku saietā. Viņa novēlēja jubilārēm neizsīkstošu radošumu un izaugsmi. Sveicēju vidū bija arī draugi no Zviedrijas, kuri atzina, ka “Paukera” dāmu adītās zeķes un cimdi viņu zemē ir augstu novērtēti.
Amatnieku spieta tradīcija Ancē aizsākās 2007. gadā, kad radās iecere pulcēt vienuviet rokdarbniekus un amatniekus no dažādiem pagastiem un novadiem. Arī šoreiz uz svētkiem bija ieradušies ciemiņi no Spāres, Dundagas, Tinģeres, Ugāles, Puzes, Zirām, Tārgales un Ventspils.
Savukārt Tārgales un Ances pagastu apvienības pārvaldes vadītājs Mārcis Laksbergs uzsvēra, ka Ance pamatoti lepojas ar “Paukeru”, kas rūpīgi kopj tradīcijas un pilnveido amata prasmes. Viņš vēlēja čaklajām rokdarbniecēm vienmēr saglabāt možu garu un labu omu.
Īpaši sirsnīgus vārdus jubilārēm veltīja sabiedriskās organizācijas “Zigate” vadītāja Aira Kajaka, kura nesen arī pati pievienojusies rokdarbu kopai. “Esmu bijusi kopā ar paukeriešiem jau kopš dibināšanas. Atceros, kā Mirdziņa atnāca un pieteicās, sakot, ka grib darboties. Gan pagasts, gan “Zigate”, gan “Paukers”, piesaistot arī zviedru partnerus, strādāja sazobē. Viens bez otra nevarējām iztikt,” atcerējās Aira. Viņa uzsvēra, ka “Paukera” dalībnieces nekad nav aprobežojušās tikai ar rokdarbiem – viņas vienmēr bijušas klāt tur, kur vajadzīgas čaklas rokas, radošas idejas un atsaucīgas sirdis.
“Ances muiža mums ir kā pagasta centrs, kā pagasta sirds, un paukeriešu sirdspuksti ir tie, kas veido šo lielo sirdi. Neviens kultūras darbinieks, ne mēs, priekšnieki, ne arī citi aktīvi cilvēki nevienā pasākumā nevar iztikt bez paukeriešiem. Mēs tikai pasviežam ideju, bet viņiem jau simts ideju galvā. Vienmēr esmu apbrīnojusi rokdarbu kopas dalībnieču radošumu, enerģiju, aktivitāti un vēlmi strādāt un darīt, neko neprasot pretī,” sacīja Aira.
Jubilejas svinībās par muzikālo noskaņu rūpējās kapela “Strops” no Saldus. Katra “Paukera” dalībniece saņēma ziedus un pateicības vārdus par ieguldīto darbu, bet svētku noslēgumā visi pulcējās pie kopīga saimes galda, lai baudītu gardu ķirbju biezzupu un citus cienastus.
