Pasākumā “Muzikālā talka. E. Melngailim 150” Popes kultūras namā pulcējās folkloras kopas “Pūnika”, “Sītava” un “Laipa”, kā arī etnogrāfiskais ansamblis “Maģie suiti”. Iecere sarīkot šādu muzikālu pēcpusdienu, godinot folkloristu Emili Juliju Melngaili, kuram 15. februārī palika 150 gadi, radās Zūru novadpētniecības ekspozīcijas kuratorei Viktorijai Rebukai, viņas ideju atbalstīja folkloras kopas ”Pūnika” vadītāja Ligita Lukševica un Popes kultūras nama vadītāja Inga Berga. Vietējie popiņi – uzņēmēji – parūpējās, lai būtu skaisti izrotāta zāle, bet Viktorija piedāvāja apskatīt izstādi par Emili Juliju Melngaili.
Lai sagatavotu ekspozīciju, Viktorija izlasīja ļoti daudz materiālu, uzzinot, ka kādu laiku Emilis Popes muižā strādāja kā mājskolotājs, bet vakaros ar mācītāju Grinbergu spēlējis šahu. Jaunais censonis, kurš pelnījis naudu studijām, labprāt spēlējis arī kārtis ar vietējo inteliģenci, piedzīvojot ne vienu vien humorpilnu atgadījumu. Topošais komponists bijis pazīstams kā draudzīgs un laipns, bet, no otras puses, paštaisns, nesavaldīgs cilvēks. Viņš dzimis sešu bērnu ģimenē, māte Līze bijusi liela dziedātāja un pratusi klavierspēli, tēvs Jēkabs – pagasta skolotājs, muzikants un rakstvedis. Emilis mācījies Igates, Lēdurgas, Raunas un Vecpiebalgas draudzes skolā, vēlāk – Rīgas 1. ģimnāzijā. Studējis Drēzdenes un Pēterburgas konservatorijā. Emiļa Melngaiļa devumā ir teju 5000 savāktu folkloras vienību, vairāk nekā 400 tautasdziesmu apdaru – puse no tām koriem, spēcīgas oriģināldziesmas, arī balets “Maija, Turaidas roze”, kas gan netika iestudēts, utt. Viņš ir dzīvojis pie Rūdolfa Blaumaņa, pēc tam aizsūtot rakstniekam 102 vēstules, atbildē saņemot tikai divas… E. Melngailis bija virsdiriģents 1931., 1933. un 1938. gada Dziesmu svētkos, 1948. gadā Dziesmu svētkos uzaicināts par Goda diriģentu, bet 1950. gada svētkos atteicies piedalīties, tādējādi protestējot pret meitas ģimenes izsūtīšanu uz Sibīriju.
Folkloras kopas “Laipa” vadītāja Ligita Vaļuka, atzīstot, ka E. Melngailis ir viņas mīļākais komponists, atgādināja, ka folklorists ar velosipēdu brauca pa lauku mājām un pierakstīja dziesmas. Teksti bieži vien neatbilda literārajām normām, par to E. Melngailis diskutējis ar valodniekiem, taujājot, vai atstāt tā, kā ir oriģinālā, vai piemērot gramatiski pareizas formas. Folkloras vācējs iegriezās arī tagadējā Jūrkalnē, Cirpstenē, Užavā u. c., pierakstot, ventiņu, lībiešu un suitu dziesmas. Kurzemē vecie ļaudis tolaik nav bijuši atvērti sarunām ar svešiniekiem, bet Viktorija rakstītajos avotos uzzinājusi, ka Emilis viņus piekukuļojis ar konfektēm un ielejot kādu dzērienu no blašķītes. Bet, ja arī tas neesot devis rezultātus, sācis dziedāt. Pats folkloras vācējs situāciju raksturo šādi: “Visgrūtākā padarīšana, kad eju pie svešiem cilvēkiem iekšā, šitā sasodītā izskaidrošana, kādas lietas dēļ nāku. Dziesmu dēļ? Jāprašņā pēc senām dziesmām kā Čičikovam pēc mirušām dvēselēm.” Izrādās, E. Melngailis bija pirmais, kurš Latvijā iestājas par muzikantu un komponistu autortiesībām.
Talkas dalībnieki katrs nāca ar savām izvēlētajām tautasdziesmām, iepriecinot klausītājus ar dažādām tēmām, piemēram, pusaudžu problēmām, dabas skaistumu, darba tikumu, dzīves ritējumu. Pasākuma noslēgumā Popes kultūras nama vadītāja Inga Berga pateicās visiem dziedātājiem: etnogrāfiskajam ansamblim “Maģie suiti” (vadītāja Ilga Pavāre), folkloras kopai “Sītava” (vadītāja Lienīte Čače), folkloras kopai “Pūnika” (vadītāja Ligita Lukševica) un folkloras kopai “Laipa” (vadītāja Ligita Vaļuka), arī Viktorijai Rebukai. Klātesošie atzina, ka muzikālā pēcpusdiena izdevusies un bijis interesanti laisties arī dejā.
