31. maijs. Sārnate. Maza koka baznīca. Svētceļnieku pilns pagalms. Ļoti augstā karoga mastā, pateicoties Lidijas Lasmanes-Doroņinas vēlmei, plīvo valsts karogs. Baptistu garīdznieks Normunds Zariņš sapulcinājis viesus dalībai konferencē “Citāda saruna par 4. maiju’’, veltītai Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas gadadienai. Cilvēki cits citu sveicina un uzsmaida viens otram. Te nav svešo – visi savējie.
Diena iesākās ziedu nolikšanu pie Latvijas valsts karoga un uzrunām, kuru teica arī Ventspils novada domes priekšsēdētājs Andis Zariņš. Viņš bija gandarīts par Sārnates baptistu draudzes garīdznieka Normunda Zariņa prasmi piesaistīt spēcīgas personības, kuras konferencē katra savā veidā runāja par Latvijas valsts pamatvērtībām. “Citāda saruna par 4. maiju” bija turpinājums Latvijas Okupācijas muzeja un Latvijas Nacionālās bibliotēkas rīkotajam pasākumam “Citāda Zvaigznes diena”, kurš norisinājās 2026. gada 6. janvārī, noslēdzot Lidijas Lasmanes simtgadei veltītos pasākumus. Svētbrīdi, kuru vadīja Normunds, kalpoja arī Užavas baptistu draudzes garīdznieks Egils Ozoliņš, bet svētrunu teica baptistu mācītājs un Nacionālo bruņoto spēku kapelāns Jēkabs Dzērve. Muzicēja dziedātāja Ieva Akuratere un ērģelniece Marta Ozoliņa. Konferences norisi atbalstīja Okupācijas muzejs, Ventspils novada pašvaldība un Sārnates iedzīvotāju biedrība. Uzstājās deviņi referenti. Viņi labprāt atsaucās Normunda aicinājumam runāt Sārnatē, neviens nebija jāpierunā.
Kinorežisore un publiciste Vija Beinarte savā uzrunā vērsās pie Dieva un aicināja aizdomāties par grēku nožēlas nozīmi, akcentējot, ka tā nepieciešama arī tautai: “Cilvēks ir nācis šajā pasaulē mūžīga mērķa labad, nācis tālabad, lai atgrieztos no grēkiem, atdzimtu garā un patiesībā un ieietu mūžīgajā dzīvībā. Bet vai arī tauta nav nākusi mūžīga mērķa labad? Un tad man ir jādomā par to, ka Latvijā vētra reizēm aplauž tūkstošus koku, bet citviet pasaulē zemestrīce vai plūdi paņem tūkstošiem cilvēku. Mums uz galvas krīt krusa, bet Ukrainā un Izraēlā krīt raķetes. Pamostoties zem joprojām mierīgajām Latvijas debesīm, man ir divi jautājumi – kā izpaužas mūsu pateicība Dievam par Viņa žēlastība mūs saudzēt vairāk nekā citus un vai mēs esam kaut soli spēruši ceļā uz atgriešanos.”
Padomju režīms, uzsvēra Latvijas Radio žurnālists Edvards Liniņš, bija tāds neuzmanīgs staigātājs pār purvu, kura sākotnējais saturs bija izdedzis un bija palikusi kaut kāda ideoloģiskā fasāde. Tas bija spilgts un cauri gadu desmitiem pilnveidots, izstrādātākais koncepts pasaules vēsturē. Ļoti ilgi saglabājās šķitums, ka viss lielākā vai mazākā mērā ir kārtībā. Kāda bija Mihaila Gorbačova doma un motivācija? Viņš nekad nebūtu gājis ceļu tā, kā tas notika, ja būtu zinājis iespējamo galarezultātu. Šis cilvēks no sirds ticēja, ka pastāv padomju tauta, ka lielākā daļa padomju pilsoņu pieder pie padomju tautas tādā nozīmē, ka viņi ir gatavi identificēties ar šo valsti, režīmu un sistēmu un vajag tikai kaut ko pielabot.
Filoloģe un sabiedriskā darbiniece Karina Pētersone liktenīgajā 4. maijā bija Augstākas Padomes namā viņa bija iesaistījusies brīvprātīgā atbalsta kustībā. Sabiedrība tobrīd bija ļoti sašķelta, bija ļoti spēcīgs pretinieks. “Kad notika balsojums, bija saulaina diena, cilvēki ārā gaidīja kritisko izšķiršanos, kas manīja mūsu dzīvi kardināli. Spriedze bija tuvu neizturamajam. Anatolijs Gorbunovs toreiz apzinājās milzīgo atbildību un militāro spēku, kas apdraudēja mūsu brīvību. Starp 4. maiju un 21. augustu nākamajā gadā nebija tāda rietumu atbalsta, kā varētu domāt, valdības bija ļoti nogaidošas. Tikai parlamentārieši izrādīja drosmi paust atbalstu Mums ir jāapzinās, cik maz vēl esam izdarījuši Latvijas labā, lai neatkarība būtu neatgriezeniska. Mums vēl tik daudz katram ir jādara.”
Filozofe Agnese Irbe uzskata, ka līdz karam Ukrainā tika nīsti nacionālisti un īpaši etniskie nacionālisti: “Es esmu etniskā nacionāliste un īsti nesaprotu, kā cilvēks varētu tāds nebūt. Šī nācija balstās latviešu tautā. Ir cilvēki, kas uzskata, ka tautas mīlēšana ir romantiska jūsma vai arī liecina par to, ka esi tumšs un aprobežots ļautiņš un neesi spējīgs domāt vispārināti. Pati esmu praktizējoša kristiete, tādēļ jo īpaši gribu atgādināt, ka tikai divi baušļi – trešais un ceturtais – savā formulējumā uzliek pozitīvo pienākumu. Pārējie nāk ar vārdiem “tev nebūs”. Viss, kas kristīgajā pasaulē runā par tautu, ir atvasināts no ceturtā baušļa. Pienākums pret tēvu un māti saistāms ar pienākumu pret savu dzimtu, senčiem, vienu solītī tālāk ejot, tā jau ir tauta. Bībele māca, ka dažādu tautu pastāvēšana ir Dieva griba, nevis kāda iegriba. Bībele daudzas vietās māca aizstāvēt savu zemi pret netaisnību un iebrucējiem, pašnoteikties, pašsaglabāties. Jaunā Derība rāda, ka tautu identitāte netiks izdzēsta arī pēc pasaules gala. Arī debesīs būs tautas. Bībele māca, ka katrai tautai, tātad arī latviešiem, ir savs eņģelis.”
Ērika Eriksona un Elīzas Ozoliņas, Māras Kraules foto
