Puzes Atmiņu aģentu grupas pārstāvji aicina uz Puzi sabiedrībā labi zināmus cilvēkus, lai uzklausītu viņu domas par dažādām tēmām. Šoreiz sarunā “Cilvēks. Latvietis. Kristietība” piedalījās Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskaps emeritus Jānis Vanags un mācītājs Jānis Kalniņš.
Jānis Kalniņš atcerējās, ka bija ērģelnieks, kad viņa vārdabrālis vadīja pirmo dievkalpojumu Lutriņu baznīcā. Abi vīri pamazām sadraudzējušies. “Jānis Vanags ir mācītājs, kurš stāvēja Latvijas pie atmodas šūpuļa, viņš bija viens no mācītāju kustības atdzimšanas un atjaunošanas dalībniekiem. Viņš nebija viens no skaļākajiem personāžiem, bet kā ūdentiņš to akmentiņu grauza līdz sagrauza. Brīnišķīgi atceros sinodi, kurā Jāni Vanagu ievēlēja par arhibīskapu. Tā bija dramatiska – tika uzdoti dažādi jautājumi, arī par sieviešu ordināciju. Jānis pateica: “Ja es būšu bīskaps, sievietes neordinēšu.” Neraugoties uz to, domāju, ka neviena sieviete, kas ir mācītāja amatā, nevar pateikt, ka viņa kaut kādā veidā tiktu vajātas. Tas liecina par Jāņa Vanaga cieņu pret cilvēku un to, kas ir bijis iepriekš. Viņš var pieņemt, sadzīvot un uzklausīt.”
Jānis Vanags savā 33 gadus ilgajā kalpošana prata no postsovjetiskas baznīcas ar smagu teoloģisko un padomju mantojumu to aizvest līdz mūsdienām. “Baznīca ir tas ķermenis, kurā Kristus dzīvo mūsdienu pasaulē. Viena lieta, ko Kristus darīja, bija liecināšana, un tā saistās arī ar arhibīskapa amatu. Tajā laikā, kad mani ievēlēja, baznīca bija stipri citāda. No vienas puses, tā bija ļoti ievainota un vārdzināta, bet, no otras puses, tika veikta dabīga izlase. Tie cilvēki, kuri turējās pie baznīcas, patiešām arī turējās un zināja, ko var zaudēt. Mani savā laikā par iešanu uz baznīcu atlaida no skolotāja darba. Atmodas laikā viss mainījās, baznīcai tas bija medus mēnesis. Baznīcas apmeklētāju skaits Saldū, kur es kalpoju, divu gadu laikā seškāršojās. Tas bija tik vienkārši tajā laikā. Cilvēkos bija atvērtība un alkas pēc baznīcas un visa nepadomiskā.
Baznīca jau tolaik bija vienīgā opozīcija. Kad omonieši ieņēma Preses namu, avīzes drukāja baznīcas tipogrāfijā. Kad vajadzēja reģistrēt dalībniekus Pilsoņu kongresā, to darīja baznīcās. Baznīca un atmoda bija ļoti saistīta. Šodienas baznīca ir ļoti kristalizējusies. Tagad mums ir sava izglītības iestāde, bet sākumā, kad mācītāji sanāca kopā, bija tāda kā ekumeniskā apspriede, jo katrs ko citu bija iedomājies. Kāds bija mācījies no pareizticīgo literatūras, jo tā bija vienīgā pieejamā. Tolaik iet uz baznīcu daudziem bija vienīga iespēja nostāties pret padomju varu. Nu mums viss ir nostabilizējies strukturālajā ziņā. Jā, ir dažādi stāvojumi, bet tik iekšēji teoloģiski vienota baznīca mums nekad nav bijusi – varbūt vienīgi Latvijas pirmās neatkarības laikā.
Es domāju, ka baznīca ir viens no latvieša identitātes avotiem. Esmu pārliecināts, ka Bībelē ir iekodēta spēcīga izdzīvošanas stratēģija tautai un sabiedrībai – tāpat kā mūsu pasakās un teikās. Tas viss kopā ir veidojis mūsu latvisko identitāti. Manā uztverē tā ir cieši saistīta ar kristīgo ticību.”
