Vācu baroka ērģeļmūzikas vēsturē īpašu vietu ieņem trīs komponisti, kuru uzvārdi sākas ar burtu “B” – Georgs Bēms, Dītrihs Bukstehūde un Johans Sebastiāns Bahs. Lai gan Bahs bieži tiek uzskatīts par baroka mūzikas virsotni, viņa daiļrade nebūtu iedomājama bez abu vecāko meistaru ieguldījuma.
Dītrihs Bukstehūde (ap 1637–1707) bija viens no nozīmīgākajiem Ziemeļvācijas baroka komponistiem un izcilākais sava laika ērģelnieks. Lielāko dzīves daļu viņš strādāja par ērģelnieku Sv. Marijas baznīcā, kur vadīja arī slavenos vakara koncertus “Abendmusiken”. Viņa mūzika būtiski ietekmēja vēlākos komponistus, īpaši Johanu Sebastiānu Bahu, kurš 1705. gadā devās vairāk nekā 400 km garā ceļā, lai klausītos Bukstehūdes spēli un mācītos no viņa. Bukstehūdes izveidotie ”Abendmusiken” jeb “Vakara koncerti” pulcēja klausītājus no dažādām Eiropas vietām. Tajos piedalījās kori, orķestri un desmitiem izpildītāju, un šie koncerti bija bez maksas. Daudzi uzskata, ka tie kļuva par iedvesmu vēlākajiem Baha lielajiem vokāli instrumentālajiem darbiem. Laikabiedri stāstīja, ka viņa improvizācijas pie ērģelēm bija tik iespaidīgas, ka cilvēki mēroja ļoti tālus ceļus tikai, lai tās dzirdētu. Tieši šī izcilā improvizācijas māksla padarīja viņu par vienu no slavenākajiem Eiropas ērģelniekiem. Šie stāsti labi parāda, ka Bukstehūde nebija tikai ievērojams komponists, bet arī sava laikmeta muzikāla autoritāte, kura ietekme sasniedza nākamās komponistu paaudzes, īpaši Johanu Sebastiānu Bahu
Koncertā Ugālē skanēs arī Johana Sebastiāna Baha korāļprelūdija “Pie Bābeles upēm”, viena no komponista izcilākajām ērģeļu korāļprelūdijām, kas balstīta uz 137. psalmu par izraēliešu trimdu Babilonā. Skaņdarbs ir daļa no “Leipcigas korāļiem”, kurus Bahs pārstrādāja un pilnveidoja savas dzīves pēdējos gados. Šajā darbā korāļa melodija skan lēni un izrotāti tenora balsī, kamēr pārējās balsis veido mierīgu, plūstošu pavadījumu. Mūzika atgādina lēnu sarabandu, radot dziļi pārdomātu un skumju noskaņu. Bahs ar smalku hromatismu un bagātīgu kontrapunktu attēlo ilgas pēc dzimtenes, ticību un cerību pat visgrūtākajos dzīves brīžos. Interesants fakts ir tas, ka Bahu šim skaņdarbam iedvesmoja Hamburgas ērģelnieks Johans Ādams Reinkens, kura gandrīz 20 minūšu garā fantāzija par šo pašu korāli jaunībā atstāja uz Bahu milzīgu iespaidu. Vēlāk, 1720. gadā, viesojoties Hamburgā, Bahs vairāk nekā pusstundu improvizēja par šo korāli Reinkena klātbūtnē. Leģenda vēsta, ka gandrīz simtgadīgais meistars pēc priekšnesuma sacījis: "Es domāju, ka šī māksla ir izmirusi, bet redzu, ka tā joprojām dzīvo jūsos."
Georgs Bēms (1661–1733) bija vācu baroka komponists un viens no ievērojamākajiem ērģelniekiem pirms Johana Sebastiāna Baha paaudzes. No 1698. gada līdz mūža beigām viņš kalpoja par ērģelnieku Sv. Jāņa baznīcā Līneburgā. Bēms bija izcils improvizētājs un korāļprelūdiju meistars, kura darbi izceļas ar bagātīgu ornamentāciju, izteiksmīgu melodiju un smalku kontrapunktu. Viņa mūzika būtiski ietekmēja jauno Johanu Sebastiānu Bahu, kurš, mācoties netālajā Līneburgā, visticamāk, iepazinās ar Bēma spēli un kompozīcijām.
Vairāki Bēma skaņdarbi ilgu laiku tika uzskatīti par Johana Sebastiāna Baha darbiem. Tikai vēlāk muzikologi, pētot manuskriptus, noskaidroja to patieso autorību. Tas liecina, cik liela bija Bēma ietekme uz agrīno Baha stilu.
Ugālēdzirdēsim arī “IGB 22”, kas ir plaša korāļfantāzija par Mārtiņa Lutera korāli “Mūsu Tēvs debesīs”. Darbs ir monumentāls un brīvas formas – korāļa melodija tiek bagātīgi izrotāta un attīstīta, mijoties ar virtuozām pasāžām un kontrapunktiskām epizodēm. Skaņdarbs atklāj Bēma spēju apvienot improvizācijas brīvību ar rūpīgi izstrādātu polifoniju.
Šis darbs ir īpaši interesants ar to, ka ilgu laiku tika publicēts kā Johana Sebastiāna Baha “BWV 761”, līdz pētnieki pierādīja, ka tā autors ir Georgs Bēms.
