Vasarsvētkos Miķeļtorņa evaņģēliski luteriskajā baznīcā pēc ilgāka laika atkal notika dievkalpojums. Vasarsvētkos mācītājs Ivars Jēkabsons runāja par Svētā Gara nozīmi, bet ievadvārdus lībiešu valodā teica lībiešu pēctece Ulla Frasere.
Viņa ir viena no retajām lībietēm, kura prot senču valodu, Ullas mājas atrodas Miķeļtornī jeb Pizā, tādēļ viņas ģimene pirms dievkalpojuma saposa dievnamu svētkiem. Vasarsvētkos baznīcā pulcējās ap 30 cilvēku – ne tikai no tuvējā ciema, bet arī Rīgas, Liepājas un Ventspils.
Savā uzrunā mācītājs sacīja: “Interesanti, ka šī gada viena no Muzeju nakts devīzēm bija Raiņa vārdi: “Arī lupats reiz bija goda krekls.” Šajos vārdos ir kaut kas ļoti patiess. Ir lietas, kas reiz bija dzīvas, pilnas nozīmes un goda, ar laiku var pārvērsties tikai par piemiņu. Par muzeja eksponātu. Tas var notikt arī ar baznīcām, kas reiz bija. Baznīca var kļūt tikai par skaistu ēku. Par vēstures pieminekli. Par vietu, kur tūristi ienāk apskatīties pagātni. Bet Vasarsvētki mums atgādina: baznīca nav muzejs. Baznīca ir dzīva vieta. Tā piedzima vējā un ugunī – Svētajā Garā. Un tāpēc ir ļoti zīmīgi, ka tieši tagad Miķeļtorņa baznīcā atkal notiek dievkalpojums. Tā nav tikai sena ēka pie jūras. Te atkal skan Dieva Vārds. Te atkal cilvēki lūdz Dievu. Te atkal tiek dziedāts. Te atkal cilvēki meklē Dievu. Un kamēr tas notiek, baznīca ir dzīva. Jo dzīva baznīca nav tikai senču mantojums. Dzīva baznīca ir vieta, kur Dievs vēl aizvien uzrunā cilvēku viņa valodā, viņa ilgās, viņa dzīvē…”
Pēc dievkalpojuma, kurā tika svinēts arī Svētais Vakarēdiens, mācītājs Ivars Jēkabsons pauda gatavību vasaras sezonā kalpot Miķeļtorņa baznīcā reizi mēnesī, bet, ja būs interese, pat divas reizes mēnesī. Viņš sirsnīgi atvadījās no ikviena, kurš 24. maijā bija ieradies dievnamā, kur goda vietā likts lībiešu karogs. Par Miķeļtorņa baznīcu viņš teica, ka tajā jūtama senatnes elpa un vienlaikus arī jauna dzīvība. “Miķelis ir viens no varenākajiem eņģeļiem, ko Bībelē atrodam, un te ir stāsts par gaismu, kas kliedē tumsu. Tumsai un ļaunumam ir jāatkāpjas,” saka Ivars Jēkabsons. Dievkalpojumā viņam palīdzēja pērminderis Gatis Egle. Savukārt Ģirta Mīlgrāvja ģimene ir viena no tām, kas vēlas, lai Miķeļtorņa baznīcā regulāri notiktu dievkalpojumi. Ģirta dzīvesbiedre Kristīne stāsta, ka viņai un vīram ir svarīgi rūpēties par kultūras mantojuma saglabāšanu lībiešu ciemā, lai gan Mīlgrāvju dzimtai nav lībisku sakņu. Pirms diviem gadiem Pizas baznīcā mācītājs Kārlis Irbe kristīja viņu bērnus Kārli un Laimu, un arī tas ģimenei ir īpašs iemesls atgriezties dievnamā.
Ventspils muzeja ziņas liecina, ka 1893. gadā no sarkanajiem ķieģeļiem celtā luterāņu baznīca nav pirmā baznīca šajā ciemā. Dokumentos minēts, ka Pizē dievnams bijis jau 1727. gadā, bet 1766. gada 16. februārī iesvētīta no koka celtā Pizes luterāņu baznīca. 19. gadsimta beigās šī ēka bija nonākusi sliktā stāvoklī, tādēļ Popes barons Karls fon Bērs piešķīra līdzekļus jauna dievnama būvniecībai. Miķeļtorņa jaunā baznīca tapa ļoti ātri — 1893. gada pavasarī tika likts pamatakmens, bet jau rudenī ēka, kuras solos varēja sasēst aptuveni 350 baznīcēnu, bija gatava.
Padomju laikā baznīcas ēkā tika ierīkots Ventspils tirdzniecības ostas pionieru nometnes klubs. Kad draudze 1989. gadā baznīcu atguva, tās atjaunošanu atbalstīja gan Ventspils osta, gan novadnieki ārzemēs, gan draudzes locekļi. 1993. gada 1. augustā atjaunotajā dievnamā tika svinēta baznīcas simtgade.
