Rakstītos avotos Ugāle kā apdzīvota vieta pirmoreiz pieminēta 1253. gadā Kursas dalīšanas dokumentā. Zemi, kur tagad atrodas Ugāle, savā laikā pārvaldīja baronu Bēru dzimta. Baronam Ugālē bijusi medību muiža, kā arī vairākas ražotnes – kokzāģētava, 1843. gadā uzceltā spirta dedzinātava, vīna darītava, kā arī pie Engures upes uzceltajās Ugāles dzirnavās bez ierastajiem graudu malšanas darbiem attīstījās vilnas kāršanas un malkas zāģēšanas ražotnes. Jauns attīstības posms Ugālei aizsākās ar Ventspils–Tukuma dzelzceļa līnijas atklāšanu 1884. gadā. Netālu no dzelzceļa stacijas tika uzcelta zāģētava, un ap dzelzceļa staciju izveidojās jauns centrs ar dzīvojamām mājām, veikalu, viesnīcu un vēlāk arī pasta ēku.
1911. gadā Ugālē bijušas 60 zemnieku saimniecības. Galvenā ugālnieku nodarbošanās bijusi zemkopība. 20.–30. gados saimnieciskās un kultūras dzīves attīstību sekmēja izglītības un piensaimnieku sabiedrība, aizsargu biedrība, krājaizdevumu sabiedrība, mašīnu koplietošanas un patērētāju sabiedrība. Pēckara gados sākās strauja mežsaimniecības attīstība. Aizsāka darbību zāģētava, parādījās pirmie traktori, motorzāģi. 1948. gadā Ugālē ierīkoja pirmo elektrības dzinēju. Paplašinoties kokapstrādei, tika būvētas mājas mežstrādniekiem un izveidojās otrā iela Ugālē–Rīgas šoseja. 50. gados izveidojās kolhozs “Uzvara”, kurā attīstījās piena un gaļas ražošana, sakņu un dārzeņu sēklaudzēšana, arī kažokzvēru ferma. Līdz ar saimniecības attīstību sāka veidoties ciema daļa “kolhoza” galā.
1960. gadā tiek nodota ekspluatācijā jaunā skolas ēka. 1984. gadā darbu uzsāk viens no lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem rajonā – drenu cauruļu rūpnīca “Usma”. Tā darbības nodrošināšanai tika uzceltas 8 piecstāvu daudzdzīvokļu mājas iebraukušajiem strādniekiem un bērnudārzs 100 vietām. Latvijas neatkarības atgūšanas gados kolhozs “Uzvara” pārveidojās par SIA un vairākām kooperatīvajām sabiedrībām. Rūpnīca ”Usma”, tā arī nesasniegusi plānotos ražošanas apjomus, 1996. gadā tika likvidēta.
