Užavas nosaukums laika gaitā ir bijis dažāds: 1230. g. – Osua, 1253. g. – Hasoree, 1338. g. – Hasove, 1444. g. – Azov, 1495. g. – Hosouše beg, 1553. g. – Hasav vai Hasau. Ja Užavas nosaukumu varētu tulkot no lībiešu valodas, tad "už” nozīmē jauns, "uva” – straume, tas būtu – jaunā straume.
Užava ir sena apdzīvota vieta. Pirmie ar Užavu saistītie atradumi datējami ar "agrā mezolīta” laika posmu ap 7600.–7000. gadu p. m. ē. Par to liecina daudzajos arheoloģiskajos pētījumos atrastie pierādījumi. Sārnates purvā ir bijusi neolīta laikmetaapmetne. Užavas pagasta teritorijā arheoloģiskajos izrakumos ir atrastas daudzas senlietas, daļa no tām atrasta Užavas upes izskalotajos krastos. Užavas upes tuvumā atrasti kaula priekšmeti, naža fragmenti ar ziemeļbrieža vai zirga attēlu. Interesanti arheoloģiski izrakumi liecina, ka Sārnate bijis aktīvs zvejnieku ciems jau no ļoti seniem laikiem, atrasti gan no koka izgriezti dieva tēli, gan arheoloģiskie pētījumi liecina, ka lietotas koka vienkoces – laivas, koka airi.
Jau 1230. gadu dokumentos Užava minēta kā viena no kiligundām (teritorija, kas ir spējīga nodrošināt konkrētu bruņotu cilvēku skaitu – karadraudzi) Kursā, atkārtoti tā pieminēta 1253. gada “Kursas dalāmajā grāmatā”, kad tiek sadalītas Kurzemes ostas un teritorijas starp “vācu ordeni”, Rīgas arhibīskapa un Kurzemes bīskapa ļaudīm. Beidzot pastāvēt Livonijas valstij, izveidojas Kurzemes – Zemgales hercogiste Polijas valsts pakļautībā (1562. g.). Tad arī Užava tiek pievienota Landzes baznīcas draudzei (1567. g.). 17.gs. Užavā tiek ierīkota salpetra vārītava (salpetris – šaujampulvera sastāvdaļa).
Savulaik Užavas grīva kļūst par vienu no mazajām ostām, kas apkalpoja manufaktūras un uzlaboja lauksaimnieciskās produkcijas savākšanu. Kuģniecības nodrošināšanai tika ierīkota Užavas bāka. Mūsdienās saglabājies bākas sākotnējais ārējais izskats.
No 1795. gada Užava ietilpa Kurzemes guberņas sastāvā. 1817. gadā sākās zemnieku brīvlaišana Kurzemē un pagastu izveide. Užavas pagasta teritorijā atradās divas muižas, viena – Sārnates muiža, kas celta 18. gs. 2. pusē. Vietējie iedzīvotāji to sauca par Jauno pili. 1905. gada nemieros tikusi nodedzināta. Tā savulaik bijusi viens no baronu Bēru īpašumiem. Otra atradās pagasta centrā, upmalā pie tagadējām Briežu mājām.
1919. gadā Sārnatē tika nodibināta Izglītības biedrība, kuras priekšsēdētājs bija J. Drēbe, darbojās arī bibliotēka, tās krājumā bija ap 900 grāmatu. Sārnates muižas ansamblī ietilpa kalpu māja, muižas rija, smēde, moderes māja. Šīs ēkas tika pārbūvētas un pielāgotas iedzīvotāju vajadzībām. Tika iekārtots pasts, ambulance, tautas nams jeb klubs, ciema saimniecisko un sabiedrisko dzīvi liecina daudzās organizācijas, kas Užavas pagastā pastāvēja pirmās Latvijas Republikas laikā. Tad Užavā darbojās Lauksaimniecības biedrība "Arājs”, pie biedrības bibliotēka. Pagastā bija pienotava, tvaika dzirnavas, vēja dzirnavas Sārnatē un Užavā. Darbojās vietējā ugunsdzēsēju biedrība, kas dibināta 1922. gadā, jūrmalas zvejnieku biedrība, dibināta 1923. gadā, meliorācijas biedrība, krājaizdevumu biedrība, piensaimniecības biedrība. Pasta nodaļas un telefona centrāles bija trijās vietās pagastā.
